Mēs esam jauni, skaisti un laimīgi, mēs mīlam dzīvi, tuviniekus, arī savu Latviju.
Mēs esam jauni, skaisti un laimīgi, mēs mīlam dzīvi, tuviniekus, arī savu Latviju. Toreiz, tālajā četrdesmitajā gadā, arī viņi, latviešu leģionāri, bija jauni un spēcīgi puiši, palaidnīgi, neprātīgu ideju pilni, kuri arī mīlēja dzīvi, vecākus, meitenes. Tikai Latvijas, ko mīlēt, viņiem nebija. Tādas Latvijas, kādu viņu tēvs, māte un paši bija cēluši, kopuši un skaistu darījuši.
Īss hronoloģisks atskats
1940. gada vasarā padomju okupanti pāris nedēļās sagrāva neatkarīgas Eiropas valsts – Latvijas – saimniecisko un kultūras dzīvi, nogalināja tūkstošiem cilvēku. Kad 1941. gada jūnijā Latvijā ienāca citi okupanti, tikai šoreiz no rietumiem, latvieši viņus ar ziediem rokās sagaidīja kā atbrīvotājus. Pārāk smags un postošs atmiņā vēl bija Baigais gads.
1941. gada nogalē vācu kara mašīna iestrēga pie Maskavas, okupētajās teritorijās veidojās labvēlīgāka attieksme pret nevācu militārajiem formējumiem. Latvijā sāka dibināties policijas bataljoni, tajos iestājās brīvprātīgie. Kopumā tika izveidots 41 policijas bataljons, katrā ap 500 vīru.
1943. gada sākumā pēc vācu armijas sakāves pie Staļingradas Hitlers deva pavēli par Latviešu SS brīvprātīgo leģiona izveidi. Nedaudz pirms tam līdzīgs formējums radās Igaunijā, jau pastāvēja franču, holandiešu, norvēģu leģioni. Lietuvā tāda nebija.
1943. gadā komplektēja divas latviešu divīzijas – 15. un 19. Daudzus policijas bataljonus apvienoja 19. divīzija. Leģiona izveidei okupētās Latvijas pašpārvalde deva savu piekrišanu, izvirzot pretprasības. Vācieši atbalstīja prasību, ka leģionāri cīnīsies tikai Austrumu frontē pret sarkano armiju, ka vadītāji būs latviešu virsnieki, bet bija pret Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu. Latviešu leģiona ģenerālinspektors bija SS ģenerālleitnants, latvietis Rūdolfs Bangerskis, 15. un 19. divīzijas komandieri – vācieši.
1944. gada 16. martā pirmo un vienīgo reizi Austrumu frontē plecu pie pleca cīnījās abas divīzijas. Pozīcijas bija pie Veļikajas upes, pārdesmit kilometru uz austrumiem no Latvijas robežas. Tās dienas kaujā, kurā tika gūta uzvara, abu divīziju vienības komandēja virspulkvedis Silgailis. Leģionāri vēlāk izcīnīja nozīmīgas kaujas pie Lubānas, Cesvaines, Nītaures. Kurzemes cietoksni aizstāvēja 33 vācu armijas divīzijas, to vidū arī 19. latviešu divīzija. Tā aizstāvēja pozīcijas pie Džūkstes, Lestenes.
1944. gada decembrī pret 19. latviešu divīziju cīnījās sarkanās armijas 130. latviešu strēlnieku korpusa vīri. Šī bija tā reize, kad liktenis lika stobrus pavērst brālim pret brāli, tēvam pret dēlu.
15. divīzija tika dislocēta uz Vāciju, līdz 1945. gada aprīļa sākumā padevās sabiedroto armijai. Pēc kara liela daļa cīnītāju palika Rietumos, daži noticēja padomju propagandai un atgriezās Latvijā pa «taisnāko ceļu» caur Sibīriju.
Lai arī leģiona nosaukumā ietverts vārds «brīvprātīgais», vīri un jaunekļi saņēma pavēstes par ierašanos iesaukšanas punktos. Šāda «brīvprātīga» iesaukšana leģionā turpinājās līdz 1945. gada sākumam. Kopumā Otrā pasaules kara laikā visos vācu armijas formējumos dienēja ap 150 tūkstošiem latviešu. Padomju pusē bija ap 70 tūkstošiem latviešu, kuri arī lielākoties tur atradās piespiedu kārtā.
Pēc Otrā pasaules kara trimdas latvieši katru gadu 16. martā atzīmēja Latviešu leģiona dienu. Notika svinīgi koncerti, sapulces, nolika ziedus karavīru atdusas vietās, īpaši daudz Lommeles kapos Beļģijā.
Neviens latviešu leģionārs nav bijis nacistu partijas biedrs, viņi nav karojuši zem SS vai nacistu karogiem. Daudzi leģionāri ticēja, ka, līdzīgi Pirmā pasaules kara izskaņai, arī tagad novājināsies abas karojošās puses un radīsies iespēja atjaunot savu valsti. Tad leģionāru vienības kļūtu par pamatu atjaunotās Latvijas Republikas armijai.
Izvēles toreiz nebija
Andrejs Alksnis ir dzimis 1926. gadā Aizputē, un arī viņa jaunībā likteņa groži nonāca kara rokās. Andrejs daudz slimoja, tāpēc bija pārliecināts, ka karošanai ir nederīgs. Kad reiz 1944. gada vasarā brauca uz Liepāju, pie Durbes vilcienā pēkšņi iekāpa žandarmi un veica dokumentu pārbaudi. Andrejam pavēlēja pēc pāris dienām ierasties iesaukšanas punktā. Pēc apmācībām Vācijā 1945. gada janvārī viņš nonāca Kurzemē. Pirmās ugunskristības piedzīvoja ešelonā, dodoties uz frontes priekšējām līnijām pie Stendes. Smagas kaujas nācās izcīnīt februāra beigās, 21. martā, liktenīgajā 6. aprīlī. Kārtējā krievu uzbrukumā viņš tika kontuzēts un uz klaja lauka nogulēja 36 stundas. Smagā ievainojuma sekas jūtamas vēl tagad.
7. maijā plkst. 12 saņēma ziņu par kara beigām, vēl bija iespēja nokļūt līdz Ventspilij un pa jūru tālāk, bet Andrejs no Kuldīgas devās uz mājām Aizputes apriņķī. Protams, te dzīvot viņam neviens neļāva, un jau pēc pāris mēnešiem sākās ceļš uz ziemeļu «kūrortu» Karēlijā. Necilvēcīgs darbs, sals, nāves izkapts pļauj pa labi un pa kreisi. Andrejs tās vēzienam nepagadās. Pēc atgriešanās Latvi- jā visus turpmākos gadus neskaitāmas reizes nākas maksāt un maksāt liktenim par to, ka 1944. gadā viņš, latviešu jauneklis, tomēr izrādījās nepieciešams Vācijas kara mašīnai. Andrejs sevi neuzskata par varoni. «Es bērnībā tiku stingri audzināts katru darbu paveikt kārtīgi. Kad lika karot, nevarēju neklausīt. Karot arī ir jāmāk, tā nav tikai tāda tukša šaušana. Tas ir liels stulbums, bet arī liela filosofija. Varbūt tieši apdomīgums un prātīgums ļāva man izdzīvot. Žēl – karojām velti, savai valstij brīvību toreiz nespējām atgūt, bet citas izvēles jau mums nebija.»
Jāizpērk politiķu neveiktie darbi
Saeimas deputāts, bijušais Bruņoto spēku komandieris, rezerves pulkvedis Juris Dalbiņš, atzīst, ka mums valsts vēsturē visu laiku nāk līdzi viena liktenīga kļūda, kuras dēļ vēl ilgi nāksies ciest. Tas ir prezidenta Kārļa Ulmaņa lēmums nedot pavēli 1940. gada jūnijā pretoties padomju okupantiem. «Karavīra pienākums ir cīnīties, atdarīt tiem, kuri viņa zemei un tautai ir nodarījuši pāri. Kad 1943. gadā vācu virspavēlniecība radīja šādu iespēju, lai arī nereālu, iluzoru, dot ieročus un formēt vienības, karavīri, kuru sirdīs vēl mājoja atmiņas par brīvu Latviju un okupantu nodarījumiem, bija gatavi atmaksāt.
Mēs zinām, kurš uzvarēja šajā karā, zinām, ka uzvarētājus netiesā, tāpēc tagadējās Krievijas propagandas mašīnai izdevās Rietumu pasaulē radīt noliedzošu attieksmi mūsu valsts oficiāli atzītajai pozitīvajai politikai pret leģionāriem, vienkāršāk sakot, pret savas valsts karavīriem. Liktenis viņus bija ieģērbis svešās formās, bet mēs zinām, par ko viņi atdeva dzīvību pie Veļikajas, Meirāniem un Džūkstes. Ne jau par nacistu uzvaru viņi tolaik domāja.
Mēs nevaram dzīvot tikai pagātnē. Ja ir iespēja attālināties no bijušās padomju savienības, tagadējās Krievijas, ietekmes, ja varam tuvināties savam pašreizējam drošības garantam – NATO –, tad mums šī iespēja ir jāizmanto. Tāpēc arī Saeima nobalsoja par 16. marta kā atceres dienas svītrošanu no kalendāra. Sirdī esam kopā ar saviem karavīriem, viņu paveikto nevērtējam mazāk. Tāds diemžēl ir karavīru liktenis, viņiem jāizpērk politiķu nepaveiktie darbi, viņus pirmos sūta cīņā un pirmos tiesā. Arī tad, kad politiķi ir kļūdījušies. Visu ar 16. martu saistīto notikumu sakarā ir izdarīts arī kas valstij svarīgs. Nacionālās drošības likumā iestrādāts nosacījums, ka agresijas gadījumā Latvijas valsts ir jāaizstāv un neviens nedrīkst dot tādu pavēli, kāda tika saņemta 1940. gadā.
Parlaments ir radis līdzekļus piemiņas vietas Lestenē iekārtošanai, ir jāatrod nauda, lai šo memoriālu pilnībā pabeigtu. Es šodien diemžēl nevarēšu būt kopā ar visiem svinīgajos pasākumos, bet vakarā uz Lesteni aizbraukšu. Tas ir arī mans karavīra, vienkārša cilvēka pienākums,» rezumē J. Dalbiņš.
Lestenē top piemiņas memoriāls
Latvijas nacionālo karavīru un leģionāru Brāļu kapu piemiņas ansambļa Lestenē (Tukuma rajons) pirmais pamatakmens iesvētīts 2000. gada 26. maijā. Kopumā memoriāla izmaksas lēšamas ap 650 tūkstošiem latu, nauda galvenokārt tiek vākta ziedojumu veidā. No valsts budžeta pagaidām iztērēti ap 45 tūkstošiem latu.
Kapu kopplatība – 1,5 hektāri. Paredzēts 2000 apbedījuma vietu.
2000. gada 5. novembrī atklāta un iesvētīta tēlnieces Artas Dumpes veidotā kapu centrālā skulptūra «Dzimtene, māte, Latvija».
Memoriāla sienās paredzēts iekalt visu zināmo Otrā pasaules karā kritušo leģionāru vārdus. Tālākā nākotnē iecerēts atjaunot Lestenes baznīcu, ierīkot Otrā pasaules kara latviešu leģionāru muzeju.
Nedrīkst atņemt to, ko devis Dievs
2000. gada 5. novembrī, atklājot un iesvētot tēlnieces Artas Dumpes pieminekli «Dzimtene, māte, Latvija», Evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskaps Jānis Vanags teica: «Šī diena saistās ar vārdu netaisnī- ba. Netaisnība ir tad, ja tautai ar varu, spēku un viltu grib atņemt to, ko devis Dievs: laiku un robežas. Netaisnība ienāk katra cilvēka dzīvē, kuram jāatstāj arkls, smēde vai studiju auditorija, sieva, bērni un jāiet karot. Vēl lielāka netaisnība ir tad, kad tas jādara svešās uniformās, kuru dēļ cilvēkam tiek uzvelti visi grēki un noziegumi. (..) Šis ir skaists piemineklis, bet ir vēl kāds – vēl labāks, ko mēs varētu celt saviem aizgājušajiem, kritušajiem. Tā ir Latvija. Mīlēsim Latviju! To Latviju, kuras dēļ nolika galvas latviešu leģionāri.»
P. S. Paldies par palīdzību publikācijas veidošanā vēsturniekam RAITIM ĀBELNIEKAM.
