Viņa bija apguvusi krievu un franču valodu, kam klāt vēl nāca latviešu, lietuviešu un vācu valoda.
Viņa bija apguvusi krievu un franču valodu, kam klāt vēl nāca latviešu, lietuviešu un vācu valoda. Pēc skolas beigšanas vecvectēvs sāka meitu visur ņemt līdzi savos muižu pārvaldījumos un arī uz Rīgu. Tur vajadzēja kārtot banku rēķinus un sadarboties ar dažādiem amatniekiem. Barons vēlāk vairākas reizes bija rentniekam pārmetis: «Umpārt, Umpārt! Tu savas meitas talantu esi pelnos apracis!»
Dēliem šīs lietas viņš nav mācījis tādēļ, ka viņi pakļauti armijai un arī kara darbībai, nevarot garantēt, ka bērni no tā atgriezīšoties. Vecāko meitu viņš mīlējis vairāk par pārējiem bērniem. Kad viņa precējās, tad pūrā dāvinājis astoņus hektārus meža, bet jaunākajai meitai tikai trīs.
Taču vecvectēvs bijis ar vājībām, kuras pats neatzinis. Viņam patikušas sievietes un gadījies ne viens vien sānsolis, pēc kura šur tur esot radies kāds pēcnācējs. Vēl viņš bijis līdz slimīgumam tīrīgs un pedantisks. To ģimenes locekļi smagi pārdzīvojuši un niknojušies.
Daudz vecmammas stāstītā ir pagaisis no atmiņas. Atceros, ka dzīve muižās bijusi darba piesātināta, bet ļaudis pratuši priecāties, jokoties un jutuši līdzi cits citam bēdās. Vienā muižā dzīvojis «moris», kā vecmamma sauca nēģeri. Viņš nav sapratis valodu, bijis ar ietramdītu acu skatu, bet ar laiku esot pieradis un kļuvis labsirdīgs, kaut gan vietējie iedzīvotāji viņam labāk griezuši līkumu.
Dēls Aleksandrs skolas laikā nokrita no kāpnēm un sasita galvu. Tomēr cara armijā viņš dienēja, bet viņu atlaida priekšlaikus, jo kritiens bija atstājis iespaidu uz viņa psihi. Viņš tomēr nodzīvoja ilgi, bieži vienatnē pieminēdams Aleksandrijas muižu, Deviņzari un citas vietas Mēmeles krastos. Nomira Otrā pasaules kara laikā, tai saucamā «vācu laikā». Otrs dēls Jorģis bija slavens kokapstrādes meistars. Viņam «Umpārtos» bija liela darbnīca ar koka virpām un daudziem smalkiem, dārgiem instrumentiem. Viņš no koka virpoja galdiem kājas, fragmentus skapjiem, kumodēm utt. Tomēr galvenokārt virpojis koka izolatorus elektrolīnijām.
Taču 1939. gadā viņš slimoja un kopa slimo māti. Viņam bijusi kāda iekšķīga kaite (vēzis), kas viņu noveda kapā pāris dienu pēc mātes nāves. Bērēs šķūnī uz paaugstinājuma bija divi zārki – mātes un dēla.
Mārtiņš Umpārts bija nomiris jau agrāk. Viņi visi atdusas Kuldūnas kapos Lietuvā.
Šīs fotogrāfijas, kuru nav maz, un atmiņu stāstus es glabāju kā svētumu. Cilvēki un notikumi ir tik dziļi manī, ka liekas, arī es tajā laikā būtu dzīvojusi viņu vidū. Pateicoties viņiem, es dzīvē vienu otru smagu brīdi esmu pratusi pārdzīvot ar godu.
DZ. OLAVA Bauskā
