Klausoties bitenieka Gido Gaiļa atziņās par dravniecību, pat grūti noticēt, ka viņam ir tikai sešus gadus ilga pieredze.
Klausoties bitenieka Gido Gaiļa atziņās par dravniecību, pat grūti noticēt, ka viņam ir tikai sešus gadus ilga pieredze.
Biškopis atklāj, ka viss sācies ar vienu 1996. gadā noķertu spietu. Gido saka: «Jādomā, bites man ir kā slimība. Citi nevar iztikt bez medībām, bez sporta. Man to aizvieto drava.» Vēl bilst: «Jums vajadzēja pāris gadu pagaidīt un tad mani meklēt, jo pašlaik daudz kas vēl nav īstenots. Tikai trīs gadus intensīvi nodarbojos ar biškopību.»
Sastop labu skolotāju
Gido uzskata, ka viņam laimējies ar skolotāju. Mācoties kursos Rīgā, baušķenieks iepazinis Latvijā plaši pazīstamu ilggadēju biškopi Andreju Mizi, kurš audzēknim joprojām nežēlo padomu. Būdams iesācējs, Gido pārliecinājies, ka dravniecība nav sastingusi nozare, tajā ir daudz nianšu un arī dažādi jauninājumi.
«Droši vien izklausās neparasti, bet ir izgudrota ierīce, kas ar elektromagnētiskām svārstībām spēj ietekmēt bišu tieksmi uz spietošanu. Šogad tā izmēģināta arī Latvijā,» stāsta G. Gailis un skaidro, ka šajā vasarā labs ienesums bijis dravās, kuru kopēji tika galā ar spietošanu.
Jaunajam bišuzinim patīk lasīt krievu valodā izdoto žurnālu «Pčelovodstvo», arī citu literatūru, kurā gūstams apstiprinājums un reizēm arī noliegums praksei. «Reizēm šķiet, jo vairāk esmu iemācījies, jo mazāk zinu. Kļūdos arī,» atzīst Gido.
Pats grib visu izdarīt
Daudzi šauboties, vai G. Gailis viens tiešām spēj aprūpēt 70 bišu saimes. Tas neesot maksimālais daudzums, jo ārzemēs dravnieks tiek galā ar trīssimt un pat piecsimt stropiem. «Tad nevar pa vecam – iet un lēnām čubināties, vajag dravu iekārtot, lai varētu visu veikt viegli un ātri,» tā G. Gailis. Tādēļ viņš iecerējis plašāk izmantot daudzkorpusu stropus, kurus ir viegli pārcilāt un pārvietot. Paredzēts iegādāties īpašu paviljonu 12 stropu pārvešanai ar vieglās automašīnas piekabi.
Vēl vajadzīgs īpašs maisītājs. Socioloģiskos pētījumos secināts, ka 75 procentiem patērētāju labāk tīk gaišais medus. Ir īpaša ierīce, kas pēc noteiktas programmas automātiski sajauc dažādu krāsu medu. Arī Gido neatzīst medus sildīšanu, tādēļ viņš izmanto maisīšanu, kuras laikā produkta rupjo kristālu struktūra mainās un tas iegūst krējuma konsistenci, kas saglabājas ilgu laiku.
Nav jābūt speciālistam, lai atskārstu, ka G. Gailis meklē savu ceļu un metodes dravniecībā. Jau sagādāta ežziedes sēkla, lai nodrošinātu bitēm ganības vasaras otrajā pusē. Šis augs nav jāpārsēj desmit un pat vairāk gadu.
Dravnieks iegādājies divas somu–itāliešu rases ciltsmātes, lai nodarbotos ar bišu māšu audzēšanu. Viņaprāt, mātes ir jāmaina katru gadu, lai drava būtu augstražīga, tādēļ arī pašam jānodrošina to aprite.
Vēlas apvienot rajona biškopjus
Kaut arī Gido ir jauns dravotājs, pēc viņa ierosmes Bauskas lauksaimniecības konsultāciju birojā tika rīkoti kursi biškopjiem. «Gribētos, lai dravnieki sanāk un atrod kopēju valodu. Mūsu rajonā katrs darbojas savrupi. Ja apvienotos, tad lētāk varētu iegādāties cukuru piebarošanai, medikamentus bišu slimībām. Jāņem vērā, ka no 2003. gada biškopības produktu tirdzniecībai ir izvirzītas augstākas prasības. Pagaidām rajonā nav nevienas licencētas medus fasētavas. Tad varētu domāt par produkcijas piegādi lielveikaliem. Ja spētu sagādāt prāvāku daudzumu ziedputekšņu, tos būtu izdevīgi pārdot uz Krieviju. Līdz šim nav izdevies iekustināt mūspuses dravniekus kopdarbībai,» teic Gido. G. Gailis tuvāk iepazinis Iecavas pagasta bitenieku Ojāru Rozenfeldu. Bišu lietas vēl viņu saista ar skaistkalnieti Aivi Kalbergu, kurš satikts kursos Rīgā.
Senais dravnieka arods vairāk piesaistījis vecāka gadagājuma ļaudis, spriež Bauskas lauksaimniecības konsultāciju biroja lopkopības speciāliste Inga Rigerte. Viņasprāt, G. Gailis ir iedziļinājies biškopībā un labi pārzina nozari. Ja vien dravu īpašnieki vēlētos, viņi varētu veidot savu interešu grupu. Vairākas citu nozaru grupas darbojas pastāvīgi.
