Bārbelietis Miķelis Mediņš 19. janvārī svinēs gan 41., gan pirmo dzimšanas dienu… Tas ir īpašs stāsts par atgriešanos vectēva mājās un vēlēšanos saglabāt dzimtas uzvārdu.
Bārbelietis Miķelis Mediņš 19. janvārī svinēs gan 41., gan pirmo dzimšanas dienu… Tas ir īpašs stāsts par atgriešanos vectēva mājās un vēlēšanos saglabāt dzimtas uzvārdu.
Salmiņu mājas atrodas netālu no pazīstamā Rukšu ezera. Tāpēc vasarā šis ceļš atdzīvojas. Dodoties turp pirms dažām dienām, brauktuvi varēja raksturot Raiņa vārdiem – zili stikli, zaļi ledi… Pagriezties uz «Salmiņiem» mudina savdabīgs un skaists mājas vārda rādītājs. Tas savu vietu radis pērn Miķeļos, stāstīja saimnieks, kuram 40 gadus dokumentos bijis rakstīts Mihails Hivričs.
Atpērk vectēva mājas
Skaista un bagāta bijusi šī saimniecība, kur mežu ielokā jau Ulmaņa laikos izmantota gan elektrība, gan telefons, stāsta Miķelis. Viņa vectēvs Jānis Mediņš kopā ar sievu un bērniem no šejienes aizsūtīts uz Sibīriju un nav atgriezies. Mediņu Jāņa meitu noskatījis sibīrietis, kurš kluso latviešu meiteni tā gluži vienkārši gribējis un arī paņēmis par sievu. Šajā ģimenē izauguši četri bērni, no viņiem jaunākais – Mihails – dzimis Latvijā. Mācījies krievu skolā, māti zaudējis, kad bijis tikai 13 gadu vecs, tāpēc viņa latviešu valodā saklausāms viegls slāvu akcents.
Par to, ka Bārbelē atrodas vectēva mājas, Mihails dzirdējis 1989. gadā, un tiklīdz tas bijis iespējams, iesniedzis dokumentus, lai atgūtu mantojumu. Taču 80. gadu sākumā māju nopircis kāds rīdzinieks. Tas savukārt, jau zinot, ka ir pieteicies īpašnieks, ēku pārdevis kādam dakterim. Miķelis atceras, kā uzcēlis dēļu būdu kalniņā, kur pašiem vasarās dzīvot, bet lejiņā, pa vectēva māju pagalmu, staigājuši citi. Beigu beigās no labticīgajiem ieguvējiem Miķelim «Salmiņus» nācies atpirkt, jo pat tiesa viņa prasību uz īpašumtiesībām noraidījusi.
Klausa sirdsbalsij
Nomelnējusī guļbūve laiku skaitot jau trešajā gadu simtenī. Pagrabs esot tapis 1911. gadā. Kopš 1994. gada Mihails šeit apmeties ar ģimeni, māju lāpījis un stutējis, cik spējis. Viņš savai saimei ir vienīgais vīra darbu darītājs. Savulaik iegūto Lauksaimniecības akadēmijas inženiera mehāniķa diplomu mierīgi varot nolikt plauktā. Jācenšas kaut kā iztikt, apsaimniekojot savu mantojumu – 14 hektāru liesas meža zemes un ap 30 hektāru meža. Tā tikai liekoties, ka mežs ir dzīva nauda, saka Miķelis, piebilstot, ka pļaujamo platību te neesot, jo koks jau neizaug vienā vasarā kā sīpols. Mežaudzi kopjot, atjaunojot un sargājot, darba pietikšot pašam, bērniem un bērnubērniem.
Tieši par to viņš domājis kādā pērnās ziemas novakarē un sapratis, ka vēlas būt tas, kas savā sirdī visu laiku bi- jis. Kārtojis dokumentus, samaksājis 20 latu par vārda, 20 latu par uzvārda maiņu un, godinot vectēva piemiņu, kļuvis par Miķeli Mediņu. Uzvārds jau salds, kaut nu tāda būtu arī ikdiena, zemnieks tikko redzami pasmaida atvadoties.
