Rītam svīstot, 1949. gada 25. martā mūsu mājā atskanēja bargi klauvējieni. Sarkanarmiešu pavadīts, bija ieradies vietējais komunistu varas pārstāvis.
Rītam svīstot, 1949. gada 25. martā mūsu mājā atskanēja bargi klauvējieni. Sarkanarmiešu pavadīts, bija ieradies vietējais komunistu varas pārstāvis. Lika celties, ģērbties, jo māja mums, kā jau budžiem, esot jāatstāj. Mūsu zirgu vilktas kamanas aizveda ģimeni uz pagastmāju, pretī nezināmam liktenim. Lopi kūtī torīt nesagaidīja kopējus. Tā tika iznīcināta Latvijas zemniecība.
Pie pagastmājas mūs sadzina smagajās automašīnās. Ko gan cilvēks uztraukumā varēja paņemt līdzi! Lielākajai daļai bija tikai tas, kas mugurā. Mūsu zirgi tā arī palika piesieti pie pagastmājas slitas, nenojaušot, ka tos gaida bads un izdzīšana līdz nespēkam.
Tuvākajā dzelzceļa stacijā tikām sadzīti sarkanā lopu vagonā. 26. martā ešelons lēni kustējās austrumu virzienā. Dziedot garīgas dziesmas, sākās mūsu ceļš uz nekurieni. Veci, slimi un zīdaiņi nespēja šo «ceļojumu» izturēt. Katrā pieturā no vagoniem vispirms nācās iznest mirušos. Latviešu kauli pa visu Krievzemi ir izkaisīti.
«Ceļojums» ilga divas nedēļas, kamēr nonācām Omskas apgabalā. Sešdesmit kilometru pirms Omskas vagonu atkabināja, mūs «izlādēja» stacijas laukumā, kur sākās vergu tirgus. Katrs tika aptaustīts, nopētīts, izvēloties darba spējīgus. Vārgākie nokļuva nabadzīgākajos kolhozos, kur klājās pavisam grūti. Sibīrijas klajumos palika tie, kuri neizturēja badu, salu un mokas. Kopā ar tūkstošiem citu tur mūža dusā arī mūsu tēvs.
Krievijas politiķi visās
pasaules malās kladzina, ka Latvijā pārkāpj cilvēktiesības. Arī Ždanoka un Rubiks to piemin katra vārda galā. Vai tas būtu cilvēktiesību pārkāpums, ka krievi vairs nevar pār mums valdīt? Cienījamie tautieši, neļausim sevi no jauna pazemot!
Atmiņās kavējies M. SUPE, izsūtītais
