Vācu romantiķis dzejnieks Heinrihs Heine rakstīja: «Ich habe im Traum geweinet» jeb ‘sapnī es raudāju’. Mana vācu valodas prasme dīvainā veidā aprobežojas tieši ar viņa dažādām vārsmām. Neesmu dzejiski noskaņota, bet skolā «ierīmētais» tagad iegūst citu rezonansi.Domājot par raudāšanu sapnī, protams, zinu, ka Heine ir apcerējis ko citu, visticamāk, ilgas pēc sievietes, bet varbūt vīrieša, taču es domāju par attiecībām, kas valda starp cilvēkiem divus gadsimtus vēlāk pēc vācu klasiķa vārsmojuma. To uzdrīkstos apzīmēt ar abreviatūru NNNNI (nevienam nekad neviens nevar interesēt). Dzīvesgudrie ar to ir samierinājušies, bet šajā pasaulē viņu nav daudz. Manējā – pavisam noteikti.Ne jau par romantiku man gribas runāt, bet gan par vērtību un attieksmes maiņu. Neviens no mums pašlaik nenozīmē vairāk kā iemaksu konta numuru reizi mēnesī un ir viegli manipulējama šaha figūriņa, apvienojot, reorganizējot uzņēmumus. Esam tikai cipari, kas palīdz izrēķināt rentabilitāti. Cilvēks tiek pielīdzināts ražošanas līdzeklim – līdzīgi kā dators vai cits darba instruments. Ar saukli «Tā ir jūsu pašu problēma!» arvien straujāk tuvojamies bezdibenim. Pat dzīvība, veselība, drošība un izglītība jau tiek traktēta kā katra indivīda personiska lieta, jo nevienu patiesi neinteresē, ka tagad, piemēram, neatliekamā medicīniskā palīdzība (NMP) pie Bauskas un kaimiņu novadu sirdzējiem ieradīsies nevis dažu minūšu, bet droši vien pāris stundu laikā. Jo, raugi, vienotā NMP dispečerdienesta izveide Rīgā ir jauks optimizācijas pasākums, bet cilvēki ar apdraudētu dzīvību šajā shēmā neietilpst. Cilvēks Latvijā ir kļuvis par visnevērtīgāko «preci».
