Interesantā laikā dzīvojam. Lasām, pētām un meklējam. Par lieliem vīriem tiek atrasti kompromitējoši materiāli un izdevīgā brīdī piedāvāti publikai.
Interesantā laikā dzīvojam. Lasām, pētām un meklējam. Par lieliem vīriem tiek atrasti kompromitējoši materiāli un izdevīgā brīdī piedāvāti publikai. «Bauskas Dzīves» darbinieki nav sliktāki par Rīgas ministriem. Labi pameklējot, šis tas atradās par avīzes reklāmas nodaļas vadītāju ILVU BERNAUTI.
Bauskas 1. vidusskolas 12.b klases skolnieces Ilvas Bernautes izlaiduma eksāmena domraksts «Sapņi, cerības un īstenība» 1993. gada 8. jūnijā.
Bija vēls vakars. Mēs, sadevušies rokās, gājām pa ziedošu aleju un klausījāmies viens otrā. Kaut kur klusi čivināja putni, dziedāja sienāži. Mēs skatījāmies tumsā un klusumā. Virs galvas mirdzēja zvaigznes. «Skaties,» tu teici, «krīt zvaigzne, tas uz laimi.» Es jutu, ka tas nav labi, bet klusēju, jo kas varēja notikt, ja man blakus biji tu. Mēs gājām tālāk, līdz nonācām pie jūras. Pēkšņi spēcīga vēja pūsma mani saķēra un aizrāva sev līdzi. Vējš teica: «Redzi to zvaigzni, turp es tevi aiznesīšu. Tur tu iegūsi sev jaunu mīlestību, jaunas cerības. Tu dzīvosi kā princese.» «Kas tu tāds esi, ka vari man pavēlēt?» es vaicāju. Bet vējš tikai smējās un teica, ka arī viņš kādreiz sapņojis par skaistu mīlestību un laimi, bet tādas uz pasaules nemaz neesot. Es negribēju tam piekrist. Es biju pārliecināta, ka tu mani gaidīsi. Gaidīsi mūžīgi.
Uz tālās zvaigznes bija skaisti un jauki, viss ziedēja, smaržoja, bet man gribējās mājās. Vējš paskaidroja, ka gribot man atvērt acis īstenībai, lai ieraugu patiesību, lai akli neticu dzīvei un mīlestībai.
Kādu dienu ieradās vējš un teica: «Ir pagājis gads, kopš tu neesi bijusi mājās. Nu vari atgriezties.» Es biju bezgala priecīga, izdzirdot šo vēsti, biju pārliecināta, ka tu mani gaidi un neesi aizmirsis. Vējš mani aiznesa tieši tajā vietā, kur mēs pirms gada šķīrāmies. Un es ieraudzīju tevi, priecīgi steidzos klāt, tu pagriezies pret mani un biji tāds tāls un svešs. Pa mūsu aleju tev blakus gāja cita…
Man pēkšņi šajā pasaulē pazuda viss. Tikai vējš pie auss klusi dūdoja: «Redzi, cik rūgta ir īstenība! Tajā zūd sapņi, cerības, mīlestība.» Tad es izslējos, sapurināju galvu pret vēju un teicu: «Esmu pietiekami stipra, lai dzīvotu tālāk. Nu zinu, kas ir mīlestība, kas laime, uzticība. Vairs mani tā neviens neapmuļķos.»
