Nepiepildītos sapņus vecāki mēdz kā stafetes kociņu nodot savām atvasēm. Bauskas mūzikas skolā mācās vairāki kādreizējo audzēkņu bērni.
Nepiepildītos sapņus vecāki mēdz kā stafetes kociņu nodot savām atvasēm. Bauskas mūzikas skolā mācās vairāki kādreizējo audzēkņu bērni. Taču tā ir bijusi viņu, nevis vecāku izvēle.
Vispirms dzied
Apritējis 20 gadu, kopš Bauskas mūzikas skolu beigusi baušķeniece angļu valodas pasniedzēja Jolanta Brikovska. Šajā pavasarī to absolvēs viņas meitas – Līga un Kristiāna Miļūnes. Līga beigs kora klasi, Kristiāna – klavieru nodaļu.
“Līga vispirms sāka dziedāt, pēc tam tikai runāja. Abas meitas ir ļoti muzikālas, piedalījušās dažādās vokālās studijās – pie Nijoles Berezinas, Ainas Morozovas, Māras Audzēvičas. Daudzi viņas vēl atceras pavisam maziņas fifīgās tamborētās cepurītēs. Mūzikas skolā abas no piecu gadu vecuma mācījās sagatavošanas klasē. Kristiānai dziedāšana nebija tik izteikta, Līgai skanēja labāk. Tāpēc katra izvēlējās savu jomu,” stāsta meiteņu mamma.
Jolanta atceras, ka visvairāk mazmeitu skološanu mūzikas jomā vēlējies viņas tētis. Diemžēl Līgas un Kristiānas izlaidumu viņam neizdevās piedzīvot.
Muzikāla dzimta
Mūzikas skolas akordeona klasē pie pedagoga Jāņa Estas savulaik sākusi mācīties psiholoģe Gita Vožņiaka, kura ar ģimeni dzīvo Gailīšu pagastā. “Mūsu dzimtā ir muzikāli cilvēki – māsīca strādā Vecumnieku mūzikas skolā, tēva brālis beidzis konservatoriju, savulaik tur strādājis. Žēl, ka man neizdevās pabeigt Mūzikas skolu. Veselības dēļ bija jāpārtrauc, jo slodze bija pārāk liela. Mācījos Sesavas pamatskolā Jelgavas rajonā un braukāju uz mūzikas stundām Bauskā.”
Trompetes 6. klasi šogad absolvēs dēls Rivo Vožņiaks. Viņš mācījies pie pedagoga Aivara Brūmaņa. Māmiņa atceras, ka zēns mūzikas skolā iestājies bez sagatavošanas klases, arī instrumentu izvēlējies pats, un ģimene to iegādājusies. “Pedagogam vaicāsim padomu, vai pēc 9. klases beigšanas vispārizglītojošā skolā Rivo ir vērts pilnveidot spēles māku mūzikas vidusskolā. Tā būs nopietna izvēle,” saka Gita Vožņiaka.
Izlemj pati
Bauskas mūzikas skolā strādā tās absolvente Antra Rušmane. Viņa ir akordeona klases pedagoģe. Meita Krista flautas klasi jau absolvējusi, bet šogad vēl papildus mācījās 6. klasē pie skolotājas Evijas Mundeciemas. Viņa ir arī pūtēju orķestra un lauku kapelas dalībniece. Antras Rušmanes dēls Matīss ceturto gadu apgūst trombona spēli pie pedagoga Aināra Pilverta.
Par savu izvēli Krista stāsta: “Sagatavošanas klasē bija jāzīmē kāds instruments, es izvēlējos flautu. Tā man šis instruments iepatikās. Kad izdomāju stāties Mūzikas skolā, klavieru nodaļai biju par vecu – man bija ap desmit gadu, savukārt pūšamo instrumentu nodaļai šis vecums bija piemērots.”
Krista atzīst, ka šajos gados visinteresantākā bijusi piedalīšanās konkursos un festivālos. Pēc pūtēju orķestra “Rīga” rīkotā konkursa Krista uzaicināta spēlēt Latvijas jauniešu orķestrī. Tā sastāvā viņa un Edgars Jasūns pagājušajā vasarā piedalījās konkursā Nīderlandē. Šogad Krista ar šo orķestri brauks uz konkursu Austrijā.
Nesteidzas izvēlēties
Muzicēšanu Krista nedomā pamest, tomēr arī uz mūzikas vidusskolu pagaidām nesteidzas. “Gribu beigt parastu vidusskolu, lai man ir stabilas zināšanas matemātikā, ķīmijā, vēsturē, svešvalodās, ģeogrāfijā. Neesmu vēl tik droša par savu izvēli. Ja gribēšu, mūzikas vidusskolā varēšu stāties arī vēlāk,” spriež jaunā mūziķe.
Matīss stāsta, ka kopā ar mammu izdomājis, kādu instrumentu spēlēt. Viņš turpina arī trenēties basketbolā un teic, ka to var apvienot ar mācībām vispārizglītojošā skolā un mūzikas stundām. Zēns vairākus gadus sekmīgi piedalījies konkursā “Talants Latvijai” un pērn ieguvis trešo vietu valsts konkursā.
“Mums ļoti daudz ir palīdzējusi omīte Brigita Klinoviča. Viņa vadāja bērnus uz stundām, uz mājām. Tas bija liels atbalsts,” atzīst Antra.
Neuztraukt lieki
Parasti māmiņas Mūzikas skolas koncertos neslēpj aizkustinājumu. Kā jūtas mamma pedagoģe? Vai, pamanot kļūdas, pēc koncerta nerājas? Tā vaicāju Antrai. Viņa atzīst: “Es vienmēr ļoti pārdzīvoju. Liekas, labāk ir nedzirdēt, kā viņi spēlē konkursos. Zālē neeju, klausos aiz durvīm, tā it kā esmu klāt, bet ar savu klātbūtni cenšos bērnus lieki neuztraukt. Protams, vērtējumā man jābūt objektīvai, jo zinu, kā viņi ir vingrinājušies. Tomēr cenšos būt iejūtīga un uzmundrināt, ja arī kādreiz neveicas.”
