Žurnālista darba ikdienā uzklausījis kāda lasītāja sūdzību par problēmu, pašvaldībā uzzinu, ka tur neviens nav sūdzējies un tāpēc nekas nav darīts. Savukārt pats sūdzētājs atbild, ka neesot jēgas doties uz pašvaldību, jo uz sūdzībām nereaģē. Skumjākais – pieredze rāda, ka abām pusēm šajā situācijā ir taisnība.
Problēma ir tā, ka mums trūkst komunikācijas prasmju parastai sarunai. Cilvēki bieži neprot sūdzības pamatot un raksturot, ļauj vaļu emocijām. Attiecīgi pašvaldības amatpersonas no viņiem cenšas tikt vaļā – saprast tāpat neko nevar. Pašiem birokrātiskā aparāta darbiniekiem raksturīga atrakstīšanās. Gadījums no dzīves – cilvēks lūdza pašvaldībai izrakt grāvi, atbildi saņēma, bet darbi nenotika. Pēc uzmanīgas dokumenta izpētes konstatējām, ka dome piekrīt idejai par grāvja rakšanu, tomēr pati to nedarīs un iesaka to veikt idejas ieteicējam, neņemot vērā, ka grāvis atrodas pašvaldības teritorijā un privātais īpašnieks nedrīkst tur rakt. Tas paslēpts aiz skaistiem vārdiem tā, ka vēstules saņēmējs visu pārpratis.
Lai diskusijas starp pašvaldības pārstāvjiem un iedzīvotājiem būtu rezultatīvas, pretimnākošām jābūt abām pusēm. Sabiedrisko attiecību speciālistiem un darbiniekiem rūpīgāk jāizskaidro pašvaldības darbības. Iedzīvotājiem bez liekām emocijām jāpamato savas prasības.
Uzmanīgākiem komunikācijā jābūt visiem. Citādi iznāks, kā nesen, kad ūdenssaimniecības sakārtošanā iesaistītie strādnieki pajokoja, – pensionārēm pašām būšot kanalizācijas aka jāatrok zem asfalta kārtas. Kundzes joku nesaprata un tūlīt devās pie darbu veicēju, ūdenssaimniecības uzņēmuma un pašvaldības vadītājiem un pateica visu, ko domāja. Sarunāsimies tā, lai cilvēki saprastu!
