Vasaras baudījumos iegrimušiem, mums prātā nenāk pievērsties nopietnām eksistenciālām lietām. Tomēr ir kāda joma, kurā apdraudēta ir viena no nācijas pamatpazīmēm – sava nacionālā valoda. Biznesa pārspēka priekšā sarūk latviešu valodas lietošana.
Ienākumu gūšanai, klientu piesaistei uzņēmēji nežēlo nekādus līdzekļus. Tostarp tiek pieļauta atkāpšanās no mūsu pamatvērtībām. Latvijas Republikas Satversmes 4. pants vēstī: «Valsts valoda Latvijas Republikā ir latviešu valoda.» To respektējot, izstrādāti daudzi likumi, kas nosaka valsts valodas lietošanas kārtību, tostarp arī iestāžu saziņai. Diemžēl arvien biežāk konstatētas pielaidīgas atkāpes. Pirms kāda laika savā elektroniskajā pastkastītē informatīvas vēstules no diviem uzņēmumiem sāku saņemt gan latviešu, gan krievu valodā. Par jaunumiem abās valodās man vēstīja tirdzniecības uzņēmums «Elvi» un mobilo telekomunikāciju firma «Tele2». Īpaši dīvaini bija šādas vēstules saņemt no firmas «Elvi», kura nereti sevi dēvē par nacionālo uzņēmumu. «Tele2» pārstāve divās valodās sagatavotas informācijas nosūtīšanu preses izdevumam skaidroja šādi: «Relīze gan latviešu, gan krievu valodā tiek izsūtīta visiem Latvijas reģionu medijiem kopā. Turpmāk gādāsim, lai pie jums nonāk tikai versija latviešu valodā.»
Ne jau man no tās versijas krievu valodā kas slikts piemetīsies. Ir principi un noteiktā kārtība. Ir lepnums par savu valsti un savu valodu. Galu galā pastāv arī politiski apsvērumi – stiprinot valsts valodu, stipru darīt Latviju. Taču, kad sajūtama naudas smarža, principi un nostādnes aiziet «pa pieskari». Galvenais, lai klients, pircējs saprastu un nopirktu piedāvāto. Šāda attieksme rada nožēlojamu kauna izjūtu – tiekam nopirkti par desas luņķi.
