Dzimtenes mīlestība cilvēkam nav Dieva dota. Tā nepiedzimst reizē ar zīdaiņa pirmo brēcienu, ievelkot gaisu krūtīs.
Dzimtenes mīlestība cilvēkam nav Dieva dota. Tā nepiedzimst reizē ar zīdaiņa pirmo brēcienu, ievelkot gaisu krūtīs. Tā veidojas, aug reizē ar mums, ja vien šo jūtu attīstībai ir vairāki svarīgi priekšnoteikumi. Viens no tiem ir abpusēja piederības izjūta vietai, ko ne tikai saucam, bet arī izjūtam kā mājas.
Vārds «brīvība» vēl pirms desmit gadiem bija kā parole, kas simtiem tūkstošu cilvēku vienoja Baltijas ceļā, sauca uz barikādēm Rīgā. Citi šiem brīvības sargiem nesa tēju, zupu un maizītes, segas, mēteļus un malku. Arī tie, kas naktis nepavadīja pie ugunskuriem Vecrīgā, jutās piedalījušies šajā aizsardzības akcijā.
Vai kāda māmuļa mūsdienās ada siltas un rakstainas zeķes un cimdus, ko nosūtīt ne pat trim, kaut vai tikai vienam puisim no televīzijas? Tā publikācijā «Izmiršanas piezīmes» vaicājis rakstnieks Pauls Bankovskis. Viņš pauž bažas par to, cik cilvēku atmiņa ir īsa. Tik pārliecināti mēs stāstām pasaulei, ka mūsu tautai ir grūta, smaga, 700 gadu ilga verdzības vēsture, par kuru gan nevienam šodien savu atmiņu nevar būt. Taču no prāta pagaisusi piecu vai desmit gadu sena pagātne. Nedomāšana ir vieglākais veids, kā aizmirst, uzskata Pauls Bankovskis. Turklāt tas izpaužas ne tikai katra indivīda prātā, bet arī valstiski paustā attieksmē pret cilvēkiem.
Nākas piekrist rakstniekam, atceroties piemērus no mūsu rajona dzīves. Šajā rudenī Bauskā un pagastos bijuši vairāki jauki sarīkojumi, kas likuši ļaudīm saposties, sanākt kopā, uzzināt ko jaunu, satikties ar kaimiņiem, justies labi un pasmaidīt.
Taču šajos mazajos, jaukajos notikumos slēpjas kāds visai amizants fakts. Finansiāli šos projektus balstījusi ārzemnieku nauda – Sorosa fonda, Baltijas-Amerikas partnerattiecību programmas, Nīderlandes Karalienes Julianas fonda, dažādu Zviedrijas pašvaldību un fondu finansējums. Noteikti ir vēl citi avoti, bet tas, ko meklēju un neatrodu, ir vietējās pašvaldības un valsts līdzdalība, atbalsts un arī nauda. Vai tad ārzemniekiem vajag, lai mēs šeit, savā tēvzemē, justos labi? Vai tai nevajadzētu būt Latvijas valsts rūpei?
Jauni cilvēki grib būt noderīgi sev un savai valstij. Lai tas būtu iespējams, nepieciešama izglītība, bet, lai studētu – nauda, kuras daudziem trūkst. Ministru kabinets ir pieņēmis noteikumus, ka pašvaldības var uzņemties atbildību garantēt kredītus trūcīgiem studentiem. Pagaidām savu nolikumu izstrādājusi tikai Valmieras Dome, kas vienai studentei pagājušajā nedēļā kredītu garantējusi. Vai šādi piemēri ir mūsu rajonā? Vai nav tādu vajadzību un jauniešu, kuriem nepieciešams atbalsts?
Mīlestība bez atbildes ir nelaimīga un nenes augļus, tai nav nākotnes. Tas attiecas gan uz cilvēkiem, gan Dzimteni.
