Tālākā vieta ziemeļos, kur mīt ugunskrupis.
Tālākā vieta ziemeļos, kur mīt ugunskrupis
Vairu Kalēju, Īslīces pagasta “Turaidu” māju saimnieci, vides speciālisti uzskata par savu palīdzi un sabiedroto. Viņas īpašuma nepilns hektārs ir dabas lieguma teritorija, kurā izsenis mīt ugunskrupji.
Slīkšņainajā pļavā un dīķos abinieki ir dzīvojuši arī Vairas bērnībā, bet neatkarīgās Latvijas laikā ieguvuši īpaši aizsargājamas sugas statusu. Biologi, kas pēta ugunskrupjus, un Jelgavas reģionālās vides pārvaldes inspektori “Turaidās” ir bieži ciemiņi.
“Es varu būt drošs, ka abinieku drošību nekas neapdraud, jo Vaira kontrolē situāciju. Mēs sadarbojamies visos jautājumos, kas ir saistīti ar īpaši aizsargājamu teritoriju apsaimniekošanu. Iesaistoties projektā “LIFE”, tika saņemta Eiropas Savienības nauda divu dīķu tīrīšanai, bet Latvijas Vides aizsardzības fonds finansēja dabas aizsardzības plāna izstrādi liegumam “Īslīce”. Tās ir priekšrocības, ko var saņemt īpašnieki, ja uz viņu zemes atrodas īpaši aizsargājamas sugas dzīvotne,” skaidro Aivars Legzdiņš, Jelgavas reģionālās vides pārvaldes vecākais inspektors.
Pļavas muzikanti
Par eksotiskajiem abiniekiem Vaira stāsta ar īpašu mīļumu, it kā tie būtu mājas kustoņi: “Dīķos jau kurkst zaļās vardes, bet krupīši vēl nedzied. Šogad pavasaris ir tāds vēss, ūdens vēl nav saulē sasilis. Ugunskrupji izdod skaņas, kas atgādina mūziku. Ja tās dzird pirmo reizi, nemūžam nevar iedomāties, ka abinieku dziesma ir tik neparasta.
Reiz vīrabrālis ar kolēģiem un viņu sievām bija atbraucis pie mums svinēt Jāņus. Vakarā ciemiņi staigāja pa pagalmu un brīnījās, kas pļavā tik skaisti spēlē. Viņiem bija liels pārsteigums, izdzirdot atbildi. Arī piena mašīnas šoferis, kas ik rītu piestāj ceļa galā, allaž apjautājas, vai krupīši vēl nav dzirdēti dziedam. Līdzko no pļavas atskan to īpatnējās balsis, skaidrs, ka ir sācies nārsta laiks. Abinieki muzicē arī rudenī.”
Nav rapšu, nav rūpju
Ikrus krupji nērš dīķos un peļķēs, bet, kļūdami pieauguši, pārvietojas visā lieguma teritorijā, kas iesniedzas arī Vairas kaimiņu īpašumā. Lielāko daļu saimniecei piederošās zemes aizņem pārpurvojušās pļavas, tādēļ lauksaimnieciskā darbība bez meliorēšanas nav iespējama. Lai nopelnītu iztiku, “Turaidu” saimniece tur 13 govju, slauc tās ar rokām un pārdod pienu pārstrādes uzņēmumam. Sienu palīdz sagādāt bērni un mazbērni. “Ja man piederētu laba zeme, katru pleķīti droši vien apsētu ar rapšiem un nebūtu apmierināta ar dabas liegumu. Tagad man tādu rūpju nav,” spriež Vaira.
Viņas meita Sintija teic, ka bērnības asociācijas saistās ar ugunskrupju pētīšanu un pirmo atskārsmi par katra kustonīša tiesībām dzīvot šajā pasaulē.
Netipiska labvēlība
Vairas Kalējas abas meitas ir uzņēmušās dabas lieguma dokumentācijas kārtošanu teritorijas dabas aizsardzības plāna izstrādes procesā un īstenojot apsaimniekošanas projektus. “Liegumu neuzskatu par slogu un apgrūtinājumu. Sargājot vienu sugu, mēs mācāmies sadzīvot ar dabas norisēm, neaizmirstot par ilgtspējīgu attīstību,” apgalvo Sintija.
Abinieku eksperte bioloģe Margita Deičmane, kas ugunskrupju populāciju Īslīcē pēta kopš 2000. gada, atzīst: “Sadarbība ar “Turaidu” saimnieci mums ir ļoti veiksmīga. Vairai Kalējai piemīt netipiski labvēlīga attieksme, jo zemes īpašnieki nereti pauž neapmierinātību par jebkuriem saimnieciskās darbības ierobežojumiem.” Eksperte informē, ka šogad ir saņemts valsts finansējums monitoringa (novērojumu) veikšanai liegumā “Īslīce”.
Pie “Turaidu” robežas ir novietota īpaši aizsargājamo teritoriju zīme – ozollapa uz zaļa fona. Vairas kaimiņš, acīmredzot gribēdams saglabāt stilu, arī savu pastkastīti ir nokrāsojis zaļu. Nu vairs nav šaubu, ka pastniece to varētu nepamanīt.
***
Uzziņai
Sarkanvēdera ugunskrupis (“bombina bombina”) ir abinieku suga, kas iekļauta 1979. gada Bernes konvencijas Eiropas īpaši aizsargājamo dzīvnieku sarakstā.
Abinieks ir ierakstīts arī Latvijas, Lietuvas un Baltijas Sarkanās grāmatas 1. kategorijā.
Latvija ir šīs sugas izplatības areāla ziemeļu robeža.
Ugunskrupju dabiskās dzīvotnes Latvijā ir Bauskas un Daugavpils rajonā.
Ja ugunskrupim kāds grasās uzbrukt, tas cenšas ienaidniekus iebiedēt, demonstrējot krāšņo vēderu un izdalot no ādas dziedzeriem nepatīkamu smaku.
Ūdens piesārņotības un lauksaimniecības ķimikāliju lietošanas dēļ tiek iznīcinātas nārsta vietas, tādēļ sugai draud bojāeja.
Zinātnieki, kas Latvijā pēta abiniekus, nodarbojas ar ugunskrupju pavairošanu un reintrodukciju.
Bauskas rajonā ugunskrupji izsenis mīt Īslīces pagastā. Šajā teritorijā ir izveidots Eiropas īpaši aizsargājamo dabas teritoriju tīkla “Natura” liegums.
2008. gada 28. februārī ar vides ministra rīkojumu tika apstiprināts dabas aizsardzības plāns, kas nosaka saimniekošanas vispārējo kārtību liegumā.
