Šonedēļ uzmanības lokā Latvijā būs vēsturiskie interjeri, kas ir ikgadējo Eiropas kultūras mantojuma dienu galvenais temats.
Šonedēļ uzmanības lokā Latvijā būs vēsturiskie interjeri, kas ir ikgadējo Eiropas kultūras mantojuma dienu galvenais temats. Tā aktualitāti nevar apstrīdēt, jo Latvijā ir relatīvi maz šādu interjeru, turklāt tos apdraud zināšanu un izpratnes trūkums. Tā uzskata speciālisti, arī Mārīte Putniņa – valsts kultūras pieminekļu aizsardzības galvenā inspektore Bauskas rajonā.
Reizēm šķiet, ka zināšanu un izpratnes trūkums ir bīstamāks par dabas stihijām, jo vēsturisku ēku eksterjerus, interjerus un detaļas nekompetents saimnieks var sabojāt pilnīgi un galīgi. It kā nekas netraucē vērsties pie pieminekļu sargātājiem un konsultēties, bet neizdibināmu iemeslu dēļ šī iespēja netiek izmantota pilnībā. Bez Rundāles pils un Mežotnes pils Kupola zāles citu vēsturisku interjeru Bauskas rajonā tikpat kā nav, toties ir vairākas baznīcas, kurās diezgan labi ir saglabājušās gan iekštelpas, gan autentiskas detaļas.
Tomēr baznīcas, manuprāt, ir visvairāk apdraudētas, jo interjeru atjaunošanu un citus pārkārtojumus katra draudze veic atbilstīgi savai gaumei, tādēļ dažs labs dievnams jau sāk atgādināt lētu reprodukciju un plastmasas “vizuļu” izstādi. Šī dīvainā “mode” nāk no Polijas un nekritiski tiek pieņemta. Ļoti žēl, ka šādas ietekmes ir manāmas Skaistkalnes katoļu baznīcā, kuras vēsturisko interjeru īpaši vērtīgu padara Kurzemes meistaru 17. gadsimtā darinātie kokgriezumi un polihromās skulptūras.
Interjera elementus, ko vajadzētu rūpīgi kopt un atjaunošanu uzticēt visprasmīgākajiem meistariem, ir aizēnojis mūsdienu kičs, un nezinātājam pat prātā neienāktu šeit meklēt 17. gadsimta amatniecības izcilus paraugus. Bet, ja kāds interjera elements tiek “atsvaidzināts” ar grīdas krāsu, tad komentāri ir lieki. Tā, visticamāk, nav paviršība, bet akūts zināšanu trūkums.
Krāsošana vispār ir tāda riskanta lieta. Raugoties, cik griezīgi zilu toni ir ieguvis atjaunotais Bauskas pareizticīgo baznīcas kupols, jāsāk šaubīties par izvēles atbilstību vēsturiskajam analogam. Senajās zīmētajās pastkartēs un izkrāsotajās fotogrāfijās tik uzkrītošs tonis gan nav redzams.
To visu var uzskatīt par apspriešanas necienīgiem sīkumiem, jo galvenais taču ir fakts, ka sakrālās ēkas ir saglabājušās un nav kļuvušas par drupām. Bet mums ir tik maz materiālās kultūras liecību, ka ikviens autentisks interjers vai eksterjers jau ir unikāls, ļoti vērtīgs un saudzējams. Jo citādi pastāv varbūtība, ka nākamajām paaudzēm štancēti plastmasas nieki šķitīs vērtīgāki par amatnieku roku darbu, jo viņi to gluži vienkārši nebūs redzējuši.
