Kinorežisore Dzintra Geka 1979. gadā beigusi Ļeņingradas Valsts teātra, mūzikas un kinematogrāfijas institūtu.
Kinorežisore Dzintra Geka 1979. gadā beigusi Ļeņingradas Valsts teātra, mūzikas un kinematogrāfijas institūtu. Vēlāk Maskavā absolvējusi dokumentālistu kursus.
Piedalījusies vairākos projektos, uzņēmusi dokumentālas lentes un veidojusi televīzijas raidījumus. Bijusi Latvijas valsts 80 gadu jubilejas filmas līdzautore un režisore. Piedalījusies dokumentālu filmu «Latvijas okupācija 1917 – 1940», «Jānis Čakste» veidošanā. Režisējusi un filmējusi dokumentālas lentes par vijolnieku Gidonu Krēmeru, komponistu Pēteri Vasku, rakstniekiem Aleksandru Pelēci, Gunaru Janovski un citām spilgtām personībām.
Dzintras Gekas trīs dokumentālas filmas demonstrētas starptautiskos festivālos Spānijā, Zviedrijā, Somijā, Dānijā, Lietuvā, Krievijā, Igaunijā un ASV.
Rīt, 14. jūnijā, Latvijas Televīzijā un kinoteātrī «Rīga» notiks dokumentālas filmas «Sibīrijas bērni» pirmizrāde.
Tas būs stāsts par 1941. gadā izsūtīto bērnu likteņiem. Filmas režisore un producente ir Dzintra Geka. Viņa filmējusi 106 intervijas Latvijā un ap 20 interviju Krasnojarskas un Tomskas apgabalā Sibīrijā.
Pastāstiet, lūdzu, par projekta «Sibīrijas bērni» tapšanu!
– Iecere radās jau 1996. gadā, kad strādāju amerikāņu kinorežisora Stīvena Spīlberga dibinātajā Šoa fondā, vācot materiālus par ebreju holokaustu Latvijā. Spīlberga fonds apkopojis vairākus tūkstošus liecību par holokaustā cietušiem ebrejiem. Sapratu, ka tāpat rīkoties vajadzētu arī mums, latviešiem.
Iespējams, ka impulss bija radies jau agrāk, kad izlasīju Rūtas Upītes grāmatu «Vēl es tā gribēju dzīvot». Stāsts ir neizsakāmi traģisks. Redzat, visi ir lasījuši Annas Frankas dienasgrāmatu, bet par izsūtīto latviešu bērnu likteņiem tikpat kā neko nezina. Ģimenes, kuras bija cietušas represijās, instinktīvās bailēs šo informāciju slēpa. Arī mani vecāki par deportācijām nestāstīja. Un tā izaugušas jau divas paaudzes, kas tikpat kā neko nezina par baisajiem notikumiem. «Oma, kāpēc tu brauci uz Sibīriju lopu vagonā, kādēļ nebrauci kupejā?» vecmāmuļām vaicā mazbērni.
Kā noritēja projekta sagatavošana? Vai jūsu iecerei bija atbalstītāji?
– Ideju akceptēja Latvijas Televīzija. Vispirms sāku pētīt Valsts vēstures arhīva materiālus. Izskatījām desmitiem lietu, bet dokuments paliek dokuments – atrodami tikai fakti. Par izsūtīto bērnu likteņgaitām tajos ziņu nav.
Par saviem nodomiem sniedzu interviju laikrakstam «Diena». Pēc tās publicēšanas 2000. gada 18. janvārī pa tālruni un rakstveidā atsaucās izsūtītie Sibīrijas bērni – nu jau cilvēki cienījamā vecumā. Pieteicās 260 visu Latvijas novadu iedzīvotāju. Acīmredzot jūs varētu interesēt Bauskas rajons. Pagaidām savā datu bāzē vēl neesmu paspējusi to atsevišķi izdalīt. Varu pateikt to Iecavas pagasta izsūtīto iedzīvotāju vārdus, kuri iesaistījušies projektā: Ilga Jakuška, Anzelma Mihasenko, Ilze Priede, Anna Pudule, Valda Zvejniece un Leonīds Privka.
Ar visiem 260 represijās cietušajiem esmu sarunājusies pa tālruni, bet kinolentē fiksētas 106 intervijas ar Rīgas, tās apkaimes, Liepājas, Dzelzavas, Burtnieku un citu Latvijas vietu iedzīvotājiem.
Man pieder kinokamera, kas sniedz lielas priekšrocības. ar savu auto braucu pie intervējamiem, pati filmēju.
Vai filmas varoņu auditorijai var atrast kopīgas raksturojošas iezīmes?
– Ir viena īpatnē- ja lieta. No Latvijas 1941. gadā izsūtīja turīgākos un gaišākos cilvēkus. Taču, satiekoties ar lielāko daļu intervējamo, kļūst skaidrs – viņi mūsdienās noteikti nepārstāv situēto un veiksmīgo Latvijas iedzīvotāju daļu. Daži vientuļi lauku cilvēki dzīvo briesmīgā postā un nabadzībā. Vairāki Sibīrijas bērni ir sabiedrībā pazīstamas personas. Viņi ļoti aktīvi iesaistās projektā un piedalās šī gada 16. janvārī dibinātā sabiedriskā fonda «Sibīrijas bērni» darbībā.
Ar filmēšanas grupu jūs esat bijusi arī pie Sibīrijā palikušajiem tautiešiem. Kāda tur ir situācija?
– Pagājušā gada augustā un šī gada martā strādājām Krasnojarskas un Tomskas apgabalā. Daudzās sādžās dzīvo izsūtītie un viņu bērni, kuri dažādu iemeslu dēļ nav varējuši atgriezties dzimtenē. Pēc aptuvenām aplēsēm, Sibīrijā varētu būt ap 6000 latviešu un viņu pēcteču.
Kad aizbraucu uz Sibīriju, pārņēma ļoti dīvaina izjūta – it kā būtu nokļuvusi abstraktā vidē. Neticami, kā cilvēki var dzīvot, jo viss koncentrēts tikai eksistences «izvilkšanai». Krasnojarskas novadā, kur ir ļoti auglīga zeme, valda sabrukums, bezdarbs, elementāru iztikas līdzekļu trūkums. Pie naudas iespējams tikt, ja ģimenē kāds nomirst un tuvinieki var saņemt 1000 rubļu (apmēram Ls 23) pabalstu. Tad visa sādža «rauj vaļā» un dažreiz aizmirst nelaiķi apglabāt.
Krasnojarskas apgabalā esmu ierakstījusi ap 20 interviju. Ir ļoti smagi atcerēties šīs sarunas. Intervēju sievieti, kuras sādžā kapsēta iegrimusi ūdenī. Viņa sacīja: «Visvairāk mani baida, ka vajadzēs gulēt ūdenī. Latvijas kapsētās ir tik sausas un tīras smiltis…» Vai sibīrieši negrib atgriezties dzimtenē? Protams, ka domās viņi to vēlas, taču apzinās skarbo realitāti. Kur viņi dzīvos, no kā pārtiks, kam būs vajadzīgi? Līdz pat šim brīdim Latvijā nav bijis vispusīgas palīdzības programmas Krievijas trimdas latviešiem. Valsts vienaldzīgā attieksme Sibīrijas trimdiniekiem izpaužas «otrās šķiras» cilvēka sindromā – viņi jūt, ka Latvijai nebūs vajadzīgi, ka jutīsies pagalam neiederīgi ar slikto latviešu valodas prasmi un trūcīgo apģērbu. Pat zemes īpašumus dzimtenē sibīrieši nevar saņemt atpakaļ, jo par katru izziņu jāmaksā, bet sādžu iedzīvotāji pat dolāra banknoti ne reizi mūžā nav redzējuši. Kāda runa var būt par maksāšanu?
Vai tiešām visā Sibīrijā valda tāda bezcerība?
– Augstāka dzīves kvalitāte ir Tomskas apgabalā, kur atrodas pasaulē lielākais purvājs. Tur ir naftas un gāzes atradnes. Pie latviešiem, kuri dzīvo milzīgajā purvā, lidojām ar helikopteru. Vienīgā iespēja tur nokļūt ir vasarā, kad uz atradnēm tiek nogādāti speciālisti. Ziemā valda vairāk nekā mīnus 50 grādu stiprs sals, un filmēšanas grupa neriskēja turp doties. Nežēlīgo dabas apstākļu dēļ Tomskas apgabalā neviens labprātīgi neapmetās uz dzīvi, tāpēc 1941. gadā iedzīvotāju absolūto vairākumu veidoja izsūtītie.
Divu ekspedīciju laikā apzināts ap 30 bērnībā izsūtīto latviešu, tomēr es lēšu, ka viņu varētu būt vairāk. Oficiālu informāciju Krievijā joprojām nav iespējams saņemt. Par «slepenu» tiek uzskatīts pat vilcienu kustības grafiks.
Filmētais materiāls ir ļoti plašs. Kā jūs to atlasījāt un montējāt?
– Filma «Sibīrijas bērni» ilgst 52 minūtes, tā veidota kā stāsts. Atmiņas par 1941. gada 14. jūnija rītu sāk viens cilvēks, tad turpina otrs, trešais, ceturtais… Stāsti cits citu papildina, veidojot daudzsejainu portretu. Kad tu ieraugi kadrā cilvēku, viņa emocijas, iespaids ir satriecošāks, nekā stāstu grāmatā izlasot. Kopā ar filmas varoņiem esmu raudājusi un smējusies, izdzīvojusi viņu mūžus. Šie stāsti jau ir daļa no manas dzīves.
Ar filmas pirmizrādi, Sibīrijas bērnu tikšanos un zinātnisku konferenci projekts taču nebeigsies.
– Daži man ir vaicājuši, kālab uzņēmos šo darbu, ja Okupācijas muzejs arī vācot komunistiskā terora upuru liecības. Tad man gribas atbildēt: nodibiniet vēl desmit fondu un meklējiet holokausta lieciniekus! Šie cilvēki ātri aizies, un tā arī neko neuzzināsim. Mēs esam maza tauta, un mums vienmēr būs aktuāls identitātes saglabāšanas jautājums. Bez vēstures zināšanas mēs neizpratīsim savu būtību un nespēsim pastāvēt par savu tautu.
Ar jaunā fonda «Sibīrijas bērni» starpniecību projektam varēs piesaistīt līdzekļus pētījumu paplašināšanai, aptverot personu plašāku loku, sniegt represijās cietušajiem morālu un materiālu atbalstu, veidot holokausta upuru datu bāzi.
FAKTI
1941. gada 14. jūnija deportācijās cieta 14194 Latvijas iedzīvotāji.
Viņu skaitā – 3751 bērns vecumā līdz 16 gadiem.
1946. gadā Latvijā atgriezās 1500 bērnu.
Pašlaik ir zināmi 260 dzīvi palikušie.
Sabiedriskā fonda «Sibīrijas bērni» apkopotā informācija.
