Desmit gados pilsrundāliešu Ģēģermaņu ģimenē piedzimuši pieci dēli un meita.
Desmit gados pilsrundāliešu Ģēģermaņu ģimenē piedzimuši pieci dēli un meita.
Kā lielā saime Rundāles pagasta «Vīksnās» sagaida šīgada Lieldienas? To korespondente taujāja, tiekoties ar Lidiju Ģēģermani un viņas dēlu Uģi.
Slinkot laukos nav atļauts
Ģimenes māte sarunu sāka ar smaidu. Par ēšanu jābēdā nebūšot, viņai taču esot liels ķirbis. Rasolu laukos varot griezt «no nekā» katru dienu, ja dārzā nav slinkots un pagrabs nav tukšs. Vienu burciņu majonēzes vai siļķi nopirkšot, garausis kaušanai nolūkots, rabarberi un skābenes piesaulītē arī paaugušies.
Iztikas nodrošināšana laukos prasa piepūli, atzina Lidija Ģēģermane. Tāpēc prieks, ka bērni strādīgi, izpalīdzīgi un saticīgi. Viņi nav kategoriski prasītāji, jo saprot, ka vecāki gribētu palīdzēt vairāk, bet var tikai to, ko iespēj. Lidija stāstīja: «Visi kopā Lieldienās gan nebūsim. Vecākais dēls Lauris pašlaik dienē armijā. Mārīte katru nedēļas nogali piepelnās zemnieku saimniecībā kaimiņpagastā. Viņa šogad beigs Valsts Saulaines lauksaimniecības tehnikumu. Uģis līdz 6. klasei mācījās vietējā skolā, tad saslima un tagad ir invalīds. Ar rajona rūpju bērnu aizgādnes Augustes Dirmantes palīdzību Uģis tagad mācās par kurpnieku. Alsviķu rehabilitācijas centrā viņam patīk un arī amats padodas, brīvdienās atveda parādīt čības, ko pats uzšuvis. Jānis mācās Iecavas internātskolā, Guntis un Mārcis – Pilsrundāles vidusskolā.»
Veikalnieki ievieš parādu grāmatas
Ģimenes vienīgais apgādnieks ir vīrs, viņš strādā algotu darbu zemnieku saimniecībā. Lidija ir no sirds pateicīga Rutku saimniekam Ivanam Muravjovam, kurš ir daudz palīdzējis lielajai ģimenei.
Tomēr nav reti tie brīži, kad arī Lidijai nav naudas, par ko maizi, eļļu vai cukuru nopirkt. Labi, ka privātveikalnieki atļaujoties dot preci «uz parā- da». Zina, ka Lidija mēneša vidū saņems bērnu pabalstu un atdos tēriņu.
Apzinoties daudzbērnu ģimeņu likstas, Lidija Ģēģermane savulaik izveidojusi lielo ģimeņu apvienību. 1997. gadā tajā kopā sanākušas gan svitenietes, gan rundālietes. Tomēr pašlaik apvienības darbs apsīcis, jo lielajām ģimenēm nav naudas biedru maksām. Bet, ja nav līdz galam noformēti papīri, arī palīdzības lūgšana un vākšana nav atļauta.
Lidija atceras, ka savulaik saņēmusi sūtījumus no izpalīdzīgiem cilvēkiem Vācijā un Austrālijā. Pat novalkātie džemperi tiek izmantoti. Tos Lidija šoziem izārdījusi un pāradījusi krāšņos rakstainos cimdos.
Cenšas atvairīt drūmas domas
Viens ruksis drīz būšot jākauj, jo jāmaksā par zemi, arī par ūdeni iekrājies parāds. Pirms dažiem gadiem nokāvuši govi, lai nolīdzinātu iekavētu maksājumu. Pēdējai piena devējai šādu likteni nevar lemt, jo tad ģimene paliks bez pavalga.
Šis pavasaris lielajai pilsrundāliešu Ģēģermaņu ģimenei nācis ar rūpēm. Jāsāk strādāt zemi, sēt dārzu, bet saimniece tikko atgriezusies no slimnīcas pēc operācijas. Par ārstēšanos vēl nav samaksāts, varbūt pagasta padome palīdzēšot. Katru dienu medikamenti nepieciešami Uģim, un to iegāde nav atliekama. Lidija prāto, ka Mārītei laikam būs jāmeklē darbs pie zemniekiem ārzemēs. Ja viņa grib mācīties tālāk, jāsapelna nauda, bez tās pie zināšanām tagad netikt.
Galva raižu pilna gan par malku, kas nav sagādāta, gan par veļasmašīnām, kas sabojājušās. Tomēr Lidija saņem spēkus, lai nenogrimtu drūmās domās. Saule ceļas arvien augstāk, silda mīlīgāk, liekot saņemties un celties kā asnam no zemes. Lieldienas klāt!
INGA MUIŽNIECEDesmit gados pilsrundāliešu Ģēģermaņu ģimenē piedzimuši pieci dēli un meita.
Kā lielā saime Rundāles pagasta «Vīksnās» sagaida šīgada Lieldienas? To korespondente taujāja, tiekoties ar Lidiju Ģēģermani un viņas dēlu Uģi.
Slinkot laukos nav atļauts
Ģimenes māte sarunu sāka ar smaidu. Par ēšanu jābēdā nebūšot, viņai taču esot liels ķirbis. Rasolu laukos varot griezt «no nekā» katru dienu, ja dārzā nav slinkots un pagrabs nav tukšs. Vienu burciņu majonēzes vai siļķi nopirkšot, garausis kaušanai nolūkots, rabarberi un skābenes piesaulītē arī paaugušies.
Iztikas nodrošināšana laukos prasa piepūli, atzina Lidija Ģēģermane. Tāpēc prieks, ka bērni strādīgi, izpalīdzīgi un saticīgi. Viņi nav kategoriski prasītāji, jo saprot, ka vecāki gribētu palīdzēt vairāk, bet var tikai to, ko iespēj. Lidija stāstīja: «Visi kopā Lieldienās gan nebūsim. Vecākais dēls Lauris pašlaik dienē armijā. Mārīte katru nedēļas nogali piepelnās zemnieku saimniecībā kaimiņpagastā. Viņa šogad beigs Valsts Saulaines lauksaimniecības tehnikumu. Uģis līdz 6. klasei mācījās vietējā skolā, tad saslima un tagad ir invalīds. Ar rajona rūpju bērnu aizgādnes Augustes Dirmantes palīdzību Uģis tagad mācās par kurpnieku. Alsviķu rehabilitācijas centrā viņam patīk un arī amats padodas, brīvdienās atveda parādīt čības, ko pats uzšuvis. Jānis mācās Iecavas internātskolā, Guntis un Mārcis – Pilsrundāles vidusskolā.»
Veikalnieki ievieš parādu grāmatas
Ģimenes vienīgais apgādnieks ir vīrs, viņš strādā algotu darbu zemnieku saimniecībā. Lidija ir no sirds pateicīga Rutku saimniekam Ivanam Muravjovam, kurš ir daudz palīdzējis lielajai ģimenei.
Tomēr nav reti tie brīži, kad arī Lidijai nav naudas, par ko maizi, eļļu vai cukuru nopirkt. Labi, ka privātveikalnieki atļaujoties dot preci «uz parā- da». Zina, ka Lidija mēneša vidū saņems bērnu pabalstu un atdos tēriņu.
Apzinoties daudzbērnu ģimeņu likstas, Lidija Ģēģermane savulaik izveidojusi lielo ģimeņu apvienību. 1997. gadā tajā kopā sanākušas gan svitenietes, gan rundālietes. Tomēr pašlaik apvienības darbs apsīcis, jo lielajām ģimenēm nav naudas biedru maksām. Bet, ja nav līdz galam noformēti papīri, arī palīdzības lūgšana un vākšana nav atļauta.
Lidija atceras, ka savulaik saņēmusi sūtījumus no izpalīdzīgiem cilvēkiem Vācijā un Austrālijā. Pat novalkātie džemperi tiek izmantoti. Tos Lidija šoziem izārdījusi un pāradījusi krāšņos rakstainos cimdos.
Cenšas atvairīt drūmas domas
Viens ruksis drīz būšot jākauj, jo jāmaksā par zemi, arī par ūdeni iekrājies parāds. Pirms dažiem gadiem nokāvuši govi, lai nolīdzinātu iekavētu maksājumu. Pēdējai piena devējai šādu likteni nevar lemt, jo tad ģimene paliks bez pavalga.
Šis pavasaris lielajai pilsrundāliešu Ģēģermaņu ģimenei nācis ar rūpēm. Jāsāk strādāt zemi, sēt dārzu, bet saimniece tikko atgriezusies no slimnīcas pēc operācijas. Par ārstēšanos vēl nav samaksāts, varbūt pagasta padome palīdzēšot. Katru dienu medikamenti nepieciešami Uģim, un to iegāde nav atliekama. Lidija prāto, ka Mārītei laikam būs jāmeklē darbs pie zemniekiem ārzemēs. Ja viņa grib mācīties tālāk, jāsapelna nauda, bez tās pie zināšanām tagad netikt.
Galva raižu pilna gan par malku, kas nav sagādāta, gan par veļasmašīnām, kas sabojājušās. Tomēr Lidija saņem spēkus, lai nenogrimtu drūmās domās. Saule ceļas arvien augstāk, silda mīlīgāk, liekot saņemties un celties kā asnam no zemes. Lieldienas klāt!
