Uzņēmīgs un enerģisks vīrs Imants Lielaisramans, kura ģimenes uzvārds laika gaitā pārtapis par Lielramans un vienam atzaram pat sarucis līdz Ramans, ar kundzi Rutu jūlija sākumā pulcēja kopā dzimtu un tās atvases – bērnus un mazbērnus.
Skaista dāvana
Pašlaik Imants ar ģimeni dzīvo un strādā Jelgavā, vada firmu un ierāda prasmes mazdēlam Arnim, bet savus rosīgākos gadus pavadījis, strādādams atbildīgos amatos arī citviet Latvijā. Imanta dzimtās mājas bijušas Rundāles pusē, to gan vairs nav. Saiets pie bagātīgi klātiem galdiem no Jelgavas netālajos «Līčos» bija kā skaista dāvana mums visiem no Imanta, arī jau krietna astoņdesmitgadnieka.
Dažu pēdējo gadu laikā no mums aizgājuši vairāki, kam septiņdesmit, astoņdesmit un deviņdesmit. Tāpēc bija vēlme redzēt šo paaudzi kopā. Viņi vēl atceras un stāsta savus stāstus, lai gan darbu steigā ne vienmēr tajos ieklausāmies.
Apsveicināšanās un iepazīšanās pārsteigumus nesagādāja, jo agrāko paaudžu māsīcu un brālēnu salidojumi nebija ļāvuši atsvešināties. Dziedāšana un dancošana vedās naski. Noskaņojumu uzturēja muzikanti no Aizkraukles. Dienas garumā kopā sadziedāja un par sevi stāstīja četras paaudzes. Nekādi pasaules skrējēji šajā dzimtā nav bijuši, jo saistīja pienākums pret iekopto zemi un māju, izņemot piespiedu aizceļošanu bēgļu gaitās vai izsūtījumā.
Satur kopā
Tagadējo astoņdesmitgadnieku saknes ir tepat – Bauskas un Īslīces pusē. 1894. gadā zemnieku Krista un Annas Lielramanu ģimenē pasaulē nāca vecāmamma Otīlija, Emīlija, Anna, Jānis, Kārlis un Meta. Sešu bērnu ģimene tolaik nebija nekas neparasts. Rūpju šādās saimēs nav trūcis nevienos laikos, bet toreiz pats dzīvesveids visus saturēja kopā.
Zeme un darbs laukos bija izdzīvošanas un stabilitātes balsts. Pirmā pasaules kara bēgļu gaitas šo ģimeni aizveda uz Kalugas apgabalu Krievijā. Daudzi tur iedzīvojās un sāka zemkopību auglīgajās ārēs. Taču Krists un Anna ar bērniem atgriezās. Nav zināms, vai izceļoja arī Krista brāļi, māsas un cik īsti viņu bija. Viens no viņiem – Jānis – ir pasākuma organizatora vectēvs, taču, kā skumji atzīst Imants, nav vairs, kam jautāt par Jāņa vai viņa brāļu gaitām.
Kad dalīja muižu zemi 19. gadsimta 20. gados, daudzi to izpirka, naudu pelnīdami sūrā darbā. Arī vecāmamma Otīlija Lielramans un vecaistēvs Jānis Punka māju uzbūvēja, jaunsaimniecību iekopa Mežotnē un pasaulē laida piecus bērnus – Andreju, Mildu, Jāni, Liliju un Ausmu. Te katrā ģimenē divi sekotāji, bet no šīs paaudzes starp mums vairs tikai mana mamma Lilija Pilupa, visu mūžu uzticīga dzimtajām mājām, un Milda Bogdanova, jūrmalniece, vecvecvecmāmiņa, kura 89 gadu vecumā uz tirdziņu Kauguros aizbrauc pati ar savu auto. Viņa pieredzējusi skarbus izsūtījuma gadus Karagandā. Visjaunākā – Ausma – arī jūrmalniece, izaudzināja divus dēlus, Juri un Andri, un no mums pēkšņi šķīrās, tveicīgā dienā peldoties jūrā 2010. gadā.
Katram savs arods
Brāļu Andreja un Jāņa Punku dzīve ritējusi Bauskas pusē. Viņu arī vairs nav mūsu vidū. Vecākajam – Andrejam – tuvāka bija tehnika un šofera darbs. Jānis Punka dzīvi un zināšanas veltīja zemei agronoma profesijā. Viņš pieder «arāju ciltij» – Saulaines lauksaimniecības tehnikuma pirmajam izlaidumam 1949. gadā. Īsts sava tēva darba turpinātājs un zemes kopējs ir viņa dēls Ivars Punka ar ģimeni. «Krāj grāmatu gudrības, esi čakls, un tad tev savā zemē labi klāsies!» – šādu vēlējumu ceļamaizei ir saņēmusi katra paaudze Lielramanu dzimtā.
Ikviens atbilstīgi iespējām ir centies gūt labāko izglītību un saglabājis mīlestību uz grāmatām, neatkarīgi no tā, vai skolā iets trīs ziemas vai vairāk nekā desmit gadus. Šīs vērtības nekad nepievīla.
Īslīcē iedzīvojās Krista Lielramana vecākais dēls Jānis, kurš, padomju pasi saņemot, kļuva Ramans. Viņš apņēma sievu Annu un izaudzināja trīs bērnus – Ritu, Haraldu un Brigitu. Kopa zemi un uzbūvēja māju, sava arī dēlam Haraldam Bauskā un vecākajai meitai Ritai Pierīgā.
Glabā dzimtas ligzdu
Savukārt «Lielramanus» saglabājis un būvē Brigitas dēls Arvils. Emīlija Lielramans izgāja par sievu pie Krišjāņa Krieviņa. Dzīvodami savā mājā netālu no Kaucmindes, izaudzināja divus dēlus – Paulu un Ēriku. Pauls agri kļuva par rīdzinieku, tur dibināja ģimeni un kopā ar sievu Ilgu izaudzināja meitu un dēlu. Ēriks Krieviņš un viņa ģimene gan palikuši uzticīgi Bauskai.
Kārlis Lielramans mūžu nodzīvoja ar sievu Mildu, iesakņojās Jelgavā un izaudzināja trīs meitas – Rutu, Rasmu un Skaidrīti. Viņas ģimeni dibinājušas un savas mājas būvējušas turpat, vienā pagalmā uz tēva ieliktajiem pamatiem, kur joprojām dzīvo, savu bērnu un mazbērnu gādīgi aprūpētas.
Meta Lielramans apprecējās ar Voldemāru Ūķenieku, laulībā dzima divi dēli – Uldis un Modris. Uldis un Ilga Ūķenieki darba tikumam bijuši uzticīgi Bauskā, te arī izaudzināti bērni – Indra un Ingus. Brālis Modris ar ģimeni, sievu Baibu, bērniem un mazbērniem dzīvo Ulbrokā.
Nolūzis zars
Raugoties uz briestošu ābolu svarā atlūzušu zaru vecāsmammas un vecātēva stādītai ābelei, ir izjūta, ka arī Lielramanu dzimtā kāds zars ir neglābjami atlūzis un zudis mūsu atmiņu dārzam uz visiem laikiem. Ļoti maz zinām par Krista un Annas Lielramanu radiem un senčiem.
Taču dzimtā saglabājies kas ļoti svarīgs – godīgums un darba mīlestība. Šī, tāpat kā daudzas dzimtas Latvijā, izdzīvoja savu bērnību un jaunību kara un pēckara laikos, taču pieticīgo, pat trūcīgo dzīvi viņi lielākoties atceras ar humoru. Iecietības un cieņas citam pret citu šajās paaudzēs bija krietni vairāk. Laiki daudz ko mums diktē, bet izvēle cilvēkam tiek dota vienmēr.
Jādomā, cik stipras pasaules smilšu vētrās būs visjaunākās atvases. Pēdējos simt gados dažādu iemeslu dēļ katram bija iespēja meklēt «laimes zemi» citur, taču saknes dāsnajā Zemgalē izrādījās stiprākas. Par to vecākās paaudzes var tikai cienīt un mīlēt.
Dzimtas saiets uzdeva daudz vairāk jautājumu nekā sniedza atbilžu, jo bija vien neliels ieskats Krista un Annas Lielramanu tiešo pēcteču gaitās. Urda viena vēlēšanās: lai mums pietiktu laika uzklausīt un pierakstīt stāstus, ko vecāki un vecvecāki vēl spēj izstāstīt, lai nākamajām paaudzēm nav jāapstājas pie bezvārda kapu kopiņām ar sāpīgu apjautu, ka ir par vēlu.
