Ceraukstietis Ainārs Priednieks sev pašam un citiem par lielu pārsteigumu sāka gleznot. Tas notika pirms diviem gadiem. Nesen Ainārs savā Ceraukstes darbnīcā iekārtoja gleznu un fotogrāfiju ekspozīciju. Fotografēšana jau labu laiku bija viņa vaļasprieks, taču Ainārs nespēja iedomāties, ka varētu pievērsties glezniecībai.
Darbnīcā eksponē gleznas
Ainārs Priednieks ir uzņēmējs, būvniecības SIA «Dekors+» valdes loceklis. Ceraukstes pagasta Mūsas ciemā viņam pieder ēku komplekss, kas nodots nomā autoservisam un citām nelielām firmām. Nama pirmajā stāvā Ainārs ir iekārtojis mākslinieka darbnīcu un darbu galeriju «Starp pasaulēm, kur gleznas dzīvo».
Amatiermākslinieka darbus – abstraktas kompozīcijas uz stikla plāksnēm – jau paguvusi aplūkot baušķeniece Indra Liepa, gleznotāja Elga Grīnvalde un citi ar mākslu saistīti interesenti. Aināra veikumu visi atzīst par ļoti interesantu un savdabīgu. Indra Liepa spriež, ka ceraukstieša darbu kolekciju, īpaši izgaismojot, varētu eksponēt Muzeju naktī Bauskas Rātslaukumā. Autors konkrētu atbildi vēl nav devis, bet gribētos, lai tā ir apstiprinoša, jo oriģinālie mākslas darbi, kas skatāmi stiklā no abām pusēm, daudziem būtu negaidīts atklājums.
Ļaujas enerģiju plūsmai
Sarunā ar «Bauskas Dzīvi» Ainārs uzsver: «Nesauciet mani par mākslinieku! Labāk rakstiet – mākslotājs. Man nav nekādu iepriekšēju zināšanu, neesmu mācījies zīmēt, nepārzinu mākslas vēsturi. Nepētu mākslas albumus un ievērojamu gleznotāju darbu galerijas internetā. Ārējie iespaidi mani neinteresē, tie tikai bremzē radošumu. Sāku gleznot pirms diviem gadiem, kad sarežģītā dzīves posmā pievērsos ezoteriskām mācībām. Šīs zināšanas man palīdz apzināties sevi, atbrīvot prātu, atklāt pasauli no jauna un atskārst, ka tā ir daudz, daudz skaistāka, nekā domāju. Mēs dzīvojam laikmetā, kad pasaule ļoti mainās. Ārēji pārmaiņas nav redzamas, tās notiek citos līmeņos. Mūs apņem smalko enerģiju plūsma un vibrācijas, ko savā pārlieku racionālajā prātā nespējam uztvert vai noliedzam. Lai atbrīvotu vietu jaunajam, apziņai jākļūst par tukšu trauku. Cenšos atbrīvoties no visa liekā un nevajadzīgā. Manas mīļākās grāmatas ir Vladimira Megrē sērija «Skanošais ciedrs». Jūs apgalvojat, ka tā ir utopija, bet es domāju pilnīgi pretēji – tieši tā ir īstā realitāte!»
Savas gleznas A. Priednieks negrasās pārdot. Viņš esot pietiekami labi situēts, nav vajadzības pelnīt naudu, meklējot pircējus. Taču Aināram gribētos darbus eksponēt, sarunāties ar skatītājiem, uzzināt viņu domas.
Spēcīgi impulsi
Ainārs strādā autortehnikā un savas metodes noslēpumus īsti neatklāj. Gleznošanai uz stikla viņš izmanto iekštelpu un fasāžu apdares krāsu pārpalikumus, lakas, kā arī autokrāsas. Abstraktās kompozīcijas tiek gleznotas arī uz demontētu autobusu un mašīnu priekšējiem stikliem. Autors stāsta, ka topošo gleznu virsma vispirms tiek nogruntēta, un turpina: «Lielformāta stiklu nolieku darbnīcā uz grīdas un, nedomājot par toņu saderību, pludinu uz virsmas krāsas, izlīdzinu ar koka lāpstiņu vai pirkstiem.
Šajā krāsu virpulī it kā ietinos, jūtu to kā pats sevi. Tie nav racionāli risinājumi, es ļaujos impulsam. Jūtu, ka mani vada kāds spēks. Mēs visi esam enerģijas nesēji. Ja vien katrs apzinātos neiedomājamo potenciālu, kas mīt cilvēkā, un mēģinātu to transformēt radošās darbībās!»
Nesen vienu kompozīciju Ainārs veidoja kopā ar savu domubiedri un draudzeni Anniju. Viņa stāsta: «Piedalīšanās gleznas tapšanā man bija neizmirstams piedzīvojums. Mēs no bundžām lējām krāsas uz stikla un izlīdzinājām ar kociņu, ļaujot slāņiem saplūst. Es nesaprotu, kā tas notika, un acīmredzot par to nav jādomā. Īsts brīnums man šķiet fakts, ka ikviens gleznojums uz stikla ir aplūkojams no abām pusēm un izskatās kā divas dažādas gleznas. Ne jau es vienīgā apbrīnoju Aināra radošās izpausmes, arī viņa draugi un paziņas ir pārsteigti.»
Ieraudzīt neredzamo
Beidzamajos gados profesionālu mākslinieku un amatieru vidū arvien populārāka kļūst intuitīvā glezniecība. To pārstāv arī Ainārs Priednieks, kas sarunā jau ir atklājis savas intuitīvās glezniecības pamatnostādnes. Virziena teorētiķi norāda, ka šāds radošums ļauj izpētīt zemapziņu, atbrīvot enerģiju, atraisīt radošo potenciālu. Darba procesā analītiskās iemaņas tiek izslēgtas, līdz ar to ignorējot māk-slā noteiktos tradicionālos principus un ierobežojumus.
Novadnieks Atis Jākobsons, Latvijā visaugstāk novērtētais jaunais mākslinieks, atzīst: «Mani interesē ne tikai ar redzi uztveramais. Es mākslā runāju par lietu būtību, ko grūti uztvert tikai ar saprāta palīdzību, tāpēc dažos jaunrades brīžos uztvere transformējas, iegūstot intuitīvu veidolu.»
