Kad pirms dažiem gadiem savā laikrakstā ieviesām rubriku «Dzīves telpa», tā sagādāja neparedzētas grūtības, jo rajona iedzīvotāji ļoti bieži atteicās sadarboties.
Kad pirms dažiem gadiem savā laikrakstā ieviesām rubriku “Dzīves telpa”, tā sagādāja neparedzētas grūtības, jo rajona iedzīvotāji ļoti bieži atteicās sadarboties. Viņi neiebilda pret intervijām par saviem bērniem, tuviniekiem, stāstīja par mīļajiem mājdzīvniekiem, bet interjera risinājumus mājā vai dzīvoklī kategoriski izvairījās apspriest. Privātīpašums bija tabu – bez jelkādiem komentāriem. Nelīdzēja argumenti, ka iecerētās publikācijas būs par dizainu, nevis remontam iztērētiem līdzekļiem un ģimeņu iespējām realizēt ieceres. Jau lūgumā vien risināt sarunu par dzīves telpu daudzi saskatīja draudus. No tā laika esmu ielāgojusi, ka privātīpašums ir svēts un neaizskarams.
Taču pagājušajā nedēļā, piedaloties Bauskas dabas parka jaunizstrādātā dabas aizsardzības plāna publiskajā apspriešanā, sapratu – dievinoša attieksme pret laicīgām vērtībām dažreiz ir pat ļoti vēlama. Pilsētas Tautas nama zālē publikas bija vairāk nekā dažā labā koncertā, turklāt zemes īpašnieki bija nopietni gatavojušies plāna apspriešanai un uzdeva pārdomātus jautājumus. Dabas parks, kas aizņem vairāk nekā tūkstoš hektāru, skar īpašnieku intereses četrās pašvaldībās. Vides aizsardzības globālos jautājumos mūsu sabiedrība ir kļuvusi daudz izglītotāka nekā pirms desmit vai pieciem gadiem. Dabas lieguma vai īpaši aizsargājamas teritorijas statusa noteikšanu iedzīvotāji vairs neuztver ar nikniem protestiem, bet vēlas panākt, lai vides saglabāšanas intereses tiktu saskaņotas ar viņu likumīgajām tiesībām. Tas, manuprāt, jau ir liels progress.
Uzņēmēju un iedzīvotāju iniciatīva jau ir palīdzējusi rast kompromisu jautājumā par Bauskas dabas parka robežām. Vides ministrija ir atzinusi, ka vecpilsētas iekļaušana īpaši aizsargājamā dabas teritorijā nav bijusi pamatota. Dokuments jau ir nosūtīts Ministru kabinetam, kur pēc izskatīšanas iegūs likumīgu spēku. Dabas aizsardzības plāna projektā ir veikti grozījumi attiecībā uz iepriekš noteiktajiem ierobežojumiem sarīkojumu organizēšanā Bauskas pilskalna parkā un Mežotnes pils parkā. Turpmāk apmeklētāju skaitu brīvdabas koncertos drīkstēs noteikt šo objektu apsaimniekotāji bez Jelgavas reģionālās vides pārvaldes atļaujas. Tas šķiet loģisks un pamatots risinājums. Toties citās Bauskas dabas parka zonā esošās brīvdabas estrādēs šāda atļauja būs nepieciešama, ja sarīkojumu apmeklētāju skaits pārsniegs simtu (iepriekšējā variantā runa bija par 50 apmeklētājiem).
Vissāpīgākais jautājums skar būvniecības ierobežojumus dabas parka atsevišķās zonās. Gandrīz katrs sapņo par skaistu māju pašā upes krastā un privātu peldvietu. Nekaunīgākajiem un turīgākajiem šo sapni daudzviet jau ir palīdzējuši īstenot “caurumi” likumdošanā. Un labi vien ir, ka Latvijā stājušies spēkā Eiropas vienotie likumi vides aizsardzībā, jo pārvērst visu mazo valstiņu nožogotās, privātās teritorijās nenāktos grūti dažu gadu laikā. Bet infrastruktūras attīstība nav iespējama bez vienotas un koordinētas pieejas. Iespējams, kādam nāksies piekāpties, savtīgus sapņus upurējot kopīga mērķa labā. Var gadīties, ka šodienas zaudējums kļūs par nākotnes ieguvumu. Protams, nākamajām paaudzēm.
