Otrais pasaules karš, dramatiski notikumi Rīgā un stāsts par kādu neparastu mīlestību. Latviešu literatūrā šādi notikumi ir maz izklāstīti. Tagad par tiem var lasīt izdevniecības «Latvijas mediji» izdotajā romānā «Ienaidnieki». Tas iekļauts grāmatu sērijā «Lata romāns», pirmpublicēts pērnā gada novembrī. Romāna autore ir bijusī iecavniece Ginta Orinska.
Romāni – seriālā
Dažādas atsauksmes dzirdētas par sērijas «Lata romāns» darbiem. To autoriem veltīti pārmetumi par sacerējumu zemo māksliniecisko līmeni, saldi sentimentālo, banālo sižeta vēstījumu. Ir pat izskanējuši pārmetumi šo sacerējumu autoriem par latviešu lasītāju gaumes degradāciju. Tam pilnībā nevar piekrist, jo tieši šajā sērijā savulaik dienas gaismu ieraudzīja Vladimira Kaijaka romānu sērija, kas pēcāk pārtapa vienā no labākajiem latviešu televīzijas seriāliem «Likteņa līdumnieki».
Mulsinošs fināls
Gintas Orinskas divsimt lappušu biezo sacerējumu viegli iesākt lasīt, jo notikumi uzreiz ierauj sevī – kara sākums, Sarkanās armijas atkāpšanās no Rīgas, pilsētas bombardēšana. Kara realitātes apraksti nav izvērsti, notikums seko notikumam. Sižets ir spraigs, taču, ņemot vērā autores uzstādījumu, mīlestības līnija arvien biežāk kļūst pārāka par okupācijas ainu aprakstiem. Dažbrīd mulsina latviešu patriotu tēlojums, no varoņu mutes izskan lozungiem līdzīgas frāzes, nevis dzīvu cilvēku saruna. Taču tās ir autores tiesības izpausties pieļāvumos, jo cilvēku sarunu ierakstu taču nav.
Nedaudz mulsinošs ir romāna noslēgums, kurā ticamības momenti pazūd nereālā fantāzijā. Vienlaikus pēdējās nodaļas saistoši savītas grodā gluži vai detektīvam atbilstīgā sižetā. Notiekošais liek vēlreiz atšķirt romāna sākuma lappuses un pārlasīt – kas tad īsti ar ko tur satikās, un kā notikušais beidzās?
Lūdz saukt par autori
Kad uzrunāju autori virtuālajā vidē, lūdzot rast iespēju sarunai ar rakstnieci, Ginta lūdza mūsu tikšanos tomēr nodēvēt par sarunu ar grāmatas autori. Par rakstnieci sevi nevēlas saukt, jo pašlaik viņa vispirms ir māmiņa nepilnu pusotru gadu vecajam dēliņam Gustavam. Viņa ir arī Latvijas Nacionālā arhīva administrācijas darbiniece. Pēc pirmā romāna rakstīšanas, kas bija laikā no 2010. līdz 2013. gadam, nekādi citi literārie lieldarbi nav tapuši. Taču īsāki fragmenti, kā arī dzejoļi glabājas dažādos failos. Ir stāsti, pusromāni, tēlu galerijas, fantāzijas par dažādām situācijām. Sarunas laikā Ginta pieļauj – kaut kad tas viss varbūt «uzplauks» jaunā romānā.
Sarunai izvēlamies kafejnīcu Rīgas centrā. Ginta ierodas lietišķā, nedaudz steidzīgā gaitā. Vidusskolas laikā darbojusies debašu kustībā, man ir nācies vērtēt viņas sniegumu, taču vizuāli jaunieti neatceros. Vērojot viņas reakciju, atbildot uz maniem jautājumiem, kliedējas sākotnējās šaubas, kā un kāpēc jaunai mūsdienu sievietei literārā pašizpausme jāsāk ar tik sarežģītas tematikas daiļdarbu – romānu par Rīgu un tajā mītošajiem cilvēkiem kara laikā. Ginta sarunā ir precīza, lakoniska, taču vienlaikus arī jautra, uz dažiem jautājumiem atbild ļoti atklāti, pāris atklāsmes tomēr lūdz nepubliskot. Vēsturnieces izglītība un nojaušamā lietu sakārtotības apziņa izskaidro daiļdarba punktuālo ritējumu, tēlu sistēmu un viņu attiecības.
Ginta neslēpj: «Šis bija pirmais lielais darbs, kuru rakstīju pēc iepriekš izstrādāta plāna. Bija shēma ar galvenajiem varoņiem, darbībām. Biju saplānojusi, kā viņi rīkosies, kā veidos savstarpējās attiecības.»
Un tēli visi tiešām bija tik paklausīgi?
– Viņi centās. Sākotnējā versijā man tas bija skaists mīlas romāns kara laika Rīgā. Visam vajadzēja ritēt pēc plāna, pēc žanra klasikas paraugiem. Bet vienā brīdī tēli sāka mani neklausīt, nepadevās manām iecerēm. Tādēļ arī beigās viņi sanāca tādi, kādi sanāca. Tostarp ar šķietami ne visai loģisko rīcību sacerējuma pēdējās lappusēs, bet es sapratu, ka citādāk nevaru to visu izstāstīt.
Darbu sāku rakstīt ar roku kladē. Tad vienā brīdī pārliku to datorrakstā. Bet tas nebija viens pret vienu kā rokrakstā. Tad atkal «uzpeldēja» kādas interesantas detaļas, kaut ko pamainīju, papildināju, citur ņēmu laukā notikumus. Pārlasot bija rūpīgi jāseko, lai veidojas loģiska lietu un notikumu secība. Taču vienmēr esmu paturējusi prātā, ka arī dzīvē cilvēki ne vienmēr rīkojas saskaņā ar loģikas likumiem un veselo saprātu.
Kara laiks bija nejaušību, savā vaļā klaiņojošu ložu pilns. Tomēr galvenie varoņi izdzīvo. Vai tā bija tava apzināta rīcība – rādīt laimīgas beigas?
– Kā jau teicu, beigās viss sagriezās ne īsti tā, kā biju iecerējusi. Tomēr nogalināt savus varoņus es nespēju. Viņi paliek dzīvi, bet romāns paliek ar atklātu finālu.
Romānā gribēju parādīt arī to, cik liela loma mūsu dzīvē var būt nejaušībām. Uz tām nevar tiekties, bet tomēr var notikt lietas, par kurām nekad nebūtu iedomājušies. Kaut vai šis fakts, ka tagad tu mani intervē par manu uzrakstīto grāmatu. Kad vidusskolā tu vērtēji manu debatētājas prasmi, neko tādu tu taču neiedomājies. Šādas nejaušības dzīvē man šķiet ļoti interesantas, arī mums vajadzīgas.
Kas bija tas dzinulis, kādēļ pēc dažādu īsāku tekstu rakstīšanas skolas gados tu beidzot nolēmi rakstīt romānu?
– Kad pabeidzu studijas, kas ilga daudzu gadu garumā, izdomāju, ka tagad beidzot gribētu rakstīt kaut ko tādu, kur nevajag atsauces, kur es varu stāstīt zināmo, kaut ko piedomāt un veidot savu notikumu izklāstu. Man bija skaidras lietas, par kurām vēlos izteikties, – mīlestība, cilvēku attiecības sarežģītos vēsturiskos brīžos. Attiecību izspēlei izvēlējos sev labi zināmu vēsturisko fonu – Otro pasaules karu. Maģistres darbā biju pētījusi dezertieru un karagūstekņu atbalstītāju liecības, ko viņi bija snieguši Rīgas apgabaltiesā. Cilvēki stāstīja par savu dzīvi, apsvērumiem, kas viņus motivējuši pārkāpt likumu. Tādas liecības bija diezgan iedvesmojošas, lika aizdomāties par to, kā jutās Latvijas iedzīvotāji ārpus oficiālās propagandas.
Vai mēs romānā varam lasīt dokumentu fragmentus, kas izskan varoņu tekstos?
– Nē, nekas nav citēts. Tomēr šo laiku esmu, ja tā drīkst teikt, izlaidusi caur sevi, veikusi laikmeta izpēti. Vēsturiskie nosēdumi klājušies romāna lappusēs. Visas personas un viņu vārdi ir izdomāti. Atsauces uz laikmetu ir romāna noskaņā, varoņu domās.
Grāmatas pēcvārdā tu stāsti par diezgan dzelžaino režīmu, kuru ievēroji, rakstot romānu. Katru rītu tu cēlies un vienu stundu rakstīji, tikai tad devies turpmākajās gaitās. Izklausās pēc tādas kā sevis spīdzināšanas.
– Tā noteikti nebija spīdzināšana. Drīzāk sevis un sava laika sakārtošana. Man bieži ir tā, ka galvā iešaujas kāda doma, frāzes. Lai dienas garumā viss nepazustu, no rīta es to pierakstīju. Protams, nebija jau tā, ka ik rītu darbs raiti ritēja uz priekšu. Bija reizes, kad nerakstījās. Tad es pārskatīju uzrakstīto, kaut ko «piekārtoju». Nereti šādās reizēs uzradās kāds ilgi meklēts sižeta pavērsiens, kāda neatrasta frāze.
Kādas bija tavas izjūtas, kad pērnā gada rudenī rokās turēji savu sarakstīto grāmatu?
– Tas bija dīvaini. Jā, pazīstams vārds, uzvārds uz vāka. Paskatījos, manis rakstītie teksti, bilde smuka. Turot grāmatu rokās, sapratu, ka tas ir kaut kas pabeigts, ka tur neko vairs nevar labot un es nemaz to negribu darīt. Ja kaut kas nepatīk, var rakstīt citu romānu.
Esi izlasījusi savu romānu grāmatā? Varbūt pamanīji kādas kļūdas, saprati, ko vajadzēja rakstīt citādāk?
– Grāmatu neesmu lasījusi. Gana daudz to pārlasīju laikā, kad strādāju kopā ar redaktori. Man ar šo darbu ir kā ar dzīvi – atskatoties zini, kur varēja citādāk. Pagaidām man pietiek mācības, ko esmu guvusi no šī romāna tapšanas, lai atspertos jauniem darbiem.
Esi dzirdējusi lasītāju atsauksmes par darbu?
– Vairumā no sievietēm esmu dzirdējusi, ka grāmata patika. Vectēvs teica: «Savdabīgi.» Draudzenes mamma sacīja, ka lasās labi, raiti.
Ginta Orinska-Spirģe
Dzimusi un augusi Iecavā, 2003. gadā pabeigusi Iecavas vidusskolu.
Latvijas Universitātē absolvējusi Vēstures un filozofijas fakultāti.
Strādā Latvijas Nacionālajā arhīvā.
Pašlaik dzīvo Rīgā, ir precējusies, ģimenē audzina pusotrgadīgu dēliņu.
Romāns «Ienaidnieki» ir pirmā Gintas sarakstītā grāmata. Līdz tam vairākkārt publicējusies Iecavas vidusskolas skolēnu avīzē. Krājumā «Zilie jūras vērši» publicēts stāsts «Saucējs».
Par romānu «Ienaidnieki»
Kā cilvēki dzīvoja Rīgā, kad pasauli plosīja karš? Viņi centās izdzīvot jaunajos apstākļos, piedzīvoja netaisnību, izjuta žēlumu pret apspiestajām iedzīvotāju grupām, kas ik dienu bija acu priekšā, un mīlēja. Mīlēja sevi, ģimeni, draugus, mīļotos, nejauši satiktos.
Galvenie varoņi katrs nāk no savas vides. Viņa – Inese Levinstone – latviete, kalpone, izcila virēja. Audzināta kā krietna kristiete un Latvijas patriote, jaunajos apstākļos sieviete cenšas saglabāt šīs vērtības. Viņš – Ernsts fon Vofendorfs – aristokrāts ar saknēm Vācijā, Šveicē un arī Baltijā, jurists, kuru laikmets atvedis atpakaļ uz Latviju jau kā Vācijas izpildvaras pārstāvi. Ernsts iemieso sevī kā fiziski, tā mentāli nobriedušu cilvēku, kuram gan ir kāda vājība – cilvēkmīlestība.
Šos divus cilvēkus gandrīz nekas nesaista, izņemot mīlestību pret savu valsti. Par nelaimi – viņiem tā ir katram sava.
No autores pēcvārda.
