Kopš iepriekšējās aprakstīšanas reizes «Bauskas Dzīvē» Aivara Akona privātajā minizoodārzā vērojamas lielas pārmaiņas. Saimnieks rudenī no Bauskas novada Dāviņiem pārvācies uz Skaistkalni Vecumnieku novadā, un viņa dzīvnieki tikuši pie jaunām mājām.Rudās radinieces«Tā ir otrā pārvākšanās. Agrāk, kad vēl dzīvoju Bauskā, pāvus turēju dzīvoklī. Kaimiņi neprotestēja, bet sapratu, ka mani dzīvnieki ir pelnījuši ko vairāk. Tad sāku dzīvot Dāviņos, kur bija māja, bet nebija zemes. Nu Skaistkalnē man ir daudz zemes, bet māja ir, kāda ir,» smejas Aivars.Jaunākās zoodārza iemītnieces ir dažus mēnešus vecās mangalicas jeb ungāru aitu cūkas. Sivēntiņiem ir gaiši ruds, biezs, pinkains kažociņš. Skaistkalnietis atklāj, ka šie lopiņi ir ilgi lolots sapnis: «Mangalicas pirmo reizi pirms vairākiem gadiem redzēju Ukrainā, kur tās ir populāras. Diemžēl no NVS valstīm dzīvniekus ievest ir gandrīz neiespējami, nekas cits neatlika kā doties pēc tām uz Ungāriju.»Mangalicas Skaistkalnē jūtas labi. Saimnieks atzīst, ka viņš dzīvniekus turot kūtī un lutinot, bet savā dzimtenē tie pieraduši pie skarbiem kalnu apstākļiem. Mazās mangalicas piedzimst ar tādiem pašiem svītrainiem mundierīšiem kā Latvijas mežacūkas, tātad radinieces vien ir.Našķojas ar olāmAivars atklāj, ka pagaidām vēl nelielie sivēni spēj pāraugt mūsu platuma grādos audzētās cūkas: «Augšanas process ir krietni lēnāks, jo mangalicas, tāpat kā govis, pārtiek no zāles.» Parasti aitu cūkas audzē gaļai, taču Aivars visus iemītniekus tur savam priekam.Kūtī, kur līdzās dzīvo govis, kazas, punduraitas, cūkas, pāvi, fazāni un dažādas vistas, neparasti ieraudzīt stārķu pāri. Vaicāju, ko tie vēl te dara, kāpēc nav aizlidojuši. Skaistkalnietis atklāj, ka viens no stārķiem ir invalīds un nevar palidot, bet otram nekas nekait, taču prom netaisās. «Kāpēc to darīt, ja zina, ka te dabūs zivis? Jebkurš dzīvnieks ir pieradināms. Esmu pārliecinājies, ka ar savvaļniekiem to izdarīt visvieglāk,» stāsta Aivars.Dzīvojot kopā ar vistām, stārķi un kaza nelaiž garām iespēju panašķēties ar svaigi izdētu olu. «Kam gan negaršo olas?!» nosmej saimnieks.Tuvojas pavasarisStārķus Aivars atvedis no Rīgas Zooloģiskā dārza, uz kurieni tos gan savainotus, gan veselus bieži vien atnes iedzīvotāji. Saimniekam patīk stārķi. Vasarā, kad viens aizlidojis līdz upei, uztraucies, ka nedodas prom pavisam, taču vakarā putns atgriezies.Pēc Aivara vērojumiem, pavasaris šogad iestāsies agri: «Viss par to liecina. Pāvi jau danco, stārķi kaut kur bija atraduši zariņu un sākuši veidot ligzdu, govs met spalvu un vistas sāk perēt.»Dzīvniekiem rosīties liek arī gaišums kūtī. Tajā saule ieplūst pa plēves jumtu. Ēkā ir diezgan vēss, taču visi iemītnieki te jūtas omulīgi. Skaistkalnietis stāsta, ka tradicionāli būvētajā kūtī, kur ir siltāks, bet tumšāks, vistas par perēšanu tagad vēl nedomā.
