Cilvēkus neinteresē, cik skaista vai gudra tu esi. Lasītājiem ir vajadzības un intereses, kuras viņi cenšas apmierināt arī ar avīžu palīdzību.
Cilvēkus neinteresē, cik skaista vai gudra tu esi. Lasītājiem ir vajadzības un intereses, kuras viņi cenšas apmierināt arī ar avīžu palīdzību. Tā man teica kāds ārzemju kolēģis. Mums jāpiedāvā tēmas, viņi no tām izraudzīsies savējās. Vispirms jābūt produktam. Cilvēki paši lems, vai lasīt vai ne.
Aivars, trīsdesmit piecus gadus vecs vīrietis, vēlētos lasīt par seksu, nevis par kaķiem. Tātad šajā produktā, ko saucam par avīzi, viņam trūkst kādas sastāvdaļas – rakstu par seksu. Parunāsim par seksu, Aivar?
Man par to jau sen viss ir skaidrs. Sekss provincē neatšķiras no seksa lielpilsētā. Lielpilsētā gan ir plašāka telpa, kur nozust, ja nepieciešama anonimitāte. Turpretī provincē, kur telpa tik maza, ka viss kā uz delnas, sabiedrotie ir vēlie un tumšie vakari, jo citādi sakari ātri vien nāk gaismā. Bet to nedrīkst pieļaut. Kāpēc? Tāpēc, ka nevajag seksu jaukt ar attiecībām. Pie tām ir pierasts, turklāt tās ir saistītas ar kopējas mantas iegādi.
Vīrieši saka – ar seksu ir tāpat kā ar jebkuru pakalpojumu, to gluži vienkārši nopērk. Atšķiras tikai cena un pakalpojuma izmantošanas biežums – vai tie ir gadījuma sakari vai ilgstošāks seksiņš. Ja kāds tev izsaka šādu nepiedienīgu piedāvājumu, tā ir tava izvēle – piekrist vai ne. Naivi cerēt, ka tam ir kāds sakars ar attiecībām vai, vēl trakāk, ar mīlestību.
Kā liecina iepazīšanās sludinājumi, ļoti daudzi meklē savu otro pusīti. Mani biedē izmisums, ar kādu cilvēki metas no vilka lāča rīklē. Vai nav vienkāršāk ticēt, ka liktenīgo satikšanos nevar ieplānot un ābola otra pusīte gluži vienkārši nokritīs no gaisa? Atliek tikai turēt acis vaļā, lai nepalaistu garām īsto mirkli. Šāda skatīšanās ir ļoti vērtīga, jo neļauj iestigt dubļos, kuros ir tikai sekss un nekāda sakara ar attiecībām. Turot acis vaļā (vienalga, vai tu esi no Venēras vai Marsa), tu nevēlēsies ar steigu iegūt gandrīz vai vienīgo provinces brīvo vecpuisi vai meiteni, jo kāds var viņu iekārot pirmais. Nepļāpāsi gudri par attiecību samezglojumiem, un, izdzirdot klausulē «zaķuk», tūlīt neaizmirsīsi pāridarījumu.
Saprotu, daudziem jau sen vairs nav sešpadsmit, apnicis arī gaidīt kādu un mēģinājumi būt kopā izrādījušies neveiksmīgi. Vai tiešām ir tik garlaicīgi un neinteresanti pašam ar sevi, ka blakus obligāti kādu vajag? Kāpēc jājauc brīva izvēle būt vienai vai vienam ar vientulību? Kā seksam nav sakara ar attiecībām, tā vienatnei ar vientulību. Tev viegli teikt, sūdzējās kāda lasītāja V. Tev jau nav tantes, kura ikreiz, kad tu aizbrauc ciemos, neaizmirst pajautāt, vai tev ir draugs. Kad V. atbild, ka pagaidām nevēlas būt ar kādu kopā, tante pārmet: «Nu tā jau nevar, vajag vismaz trīs, lai būtu, no kā izvēlēties! Turklāt nav labi būt vienai…»
Šādi un līdzīgi stereotipi ir dziļi. Varbūt tāpēc tik ļoti nepieciešams vismaz sekss kā attiecību imitācija? Lai vismaz kāds būtu? Taču tā ir nevēlēšanās dziļāk ieskatīties sevī, bailes būt laimīgam arī vienam. Provincē ir visvieglāk kļūt par stereotipu vergu. Ja tiem ļaujas, tie tevi apēd.
