Šīs nedēļas nogalē, 11. septembrī, būs iespēja svinēt Tēva dienu. Šis datums ir tikpat oficiāls kā Mātes diena un līdzīgas svinības, lai gan tiek piemirsts un reti atzīmēts.
Domāju, ka nav arī nepieciešams to plaši atzīmēt, Tēva dienai jābūt ģimenes pasākumam. Tai nevajadzētu būt tādai pašai kā «Vīriešu dienai» ar apdāvināšanos un īpašām svinībām. Tēvi savu īpašo dienu varētu veltīt ģimenēm, pavadīt to kopā ar saviem mīļajiem. Ir taču tik svarīgi aprunāties ar bērniem par to, kā sokas skolā un pārējā laikā. Ja bērni jau izauguši un strādā, varētu doties ciemos vai pulcināt viņus savās mājās, veidojot tikšanos tā, lai visi kopā jūtas labi. Jebkurā gadījumā – gan tēviem, gan ģimenēm ir noderīgi apjaust, cik ļoti cits citu novērtējat, cik svarīgs ir atbalsts.
Tēvu diena ir visciešāk saistīta ar pašu svarīgāko cilvēces vērtību – ģimeni. Antropologi, kas pēta cilvēka izcelšanos, secinājuši, ka pērtiķu piecelšanos kājās veicinājusi ģimenes izveidošanās – vēlme rūpēties par otru pusīti un pēcnācējiem. Romantiķi domā par mīlestību, bet antropologi par to spriež psihologa Zigismunda Freida stilā. Būtība nemainās – ģimene ir civilizācijas pamatakmens, un tā ir nemainīga vērtība visas cilvēces pastāvēšanas laikā. Darba tikums cilvēces attīstībā arī, protams, svarīgs, tomēr civilizācijas pašos pamatos bija vīrietis, kurš nolēma rūpēties par ģimeni.
Tāpēc novēlu 11. septembrī pieminēt šo mūsu mistisko senci, kurš varbūt ir dzīvojis aptuveni pirms pieciem miljoniem gadu, un labi pavadīt laiku kopā ar savu ģimeni. Neaizmirsīsim tēvus, un tēvi lai neaizmirst savas ģimenes! Jaukus svētkus!
