Abas ar audžumeitu Ainu bieži pārlūkojām darba sludinājumus «Bauskas Dzīvē». 15. datumā cerībā atrast darbu devāmies uz Ķekavu lasīt sēnes. Nekādas lielas skaidrības par to mums nebija.
Abas ar audžumeitu Ainu bieži pārlūkojām darba sludinājumus “Bauskas Dzīvē”. 15. datumā cerībā atrast darbu devāmies uz Ķekavu lasīt sēnes. Nekādas lielas skaidrības par to mums nebija. Arī zvanot uz norādīto tālruni, īpaši daudz neuzzinājām. Tikvien, ka autobuss no “Rimi” atiet pulksten 7 no rīta un līdzi jāņem pusdienas. Vēl tika bilsts, ka jāstrādā trīs dienas. Par vēlēšanos lasīt sēnes ne mazāka bija arī ziņkāre, kā tas notiek un izskatās.
Galā nonācām pulksten 7.45. Pieredzējušās strādnieces tiešā ceļā aizgāja uz sēņu mājām. Tās ir sešas. Mums bija jāiet uz kantori pieteikties. Atnāca darbiniece, pierakstīja mūsu datus un, sazvanījusies ar kādu brigadieri, nosūtīja mūs pie tās, lai iepazītos ar iekšējās kārtības un darba noteikumiem. To arī izdarījām. Taču, lai tiktu pie lasīšanas, mums bija jāsagaida pats priekšnieks. Tas bija jauns un simpātisks cilvēks. Iztaujājis, vai līdzi ir pases un sanitārās grāmatiņas, viņš paskaidroja, ka šodien nevaram tikt oficiāli pierakstītas un uzņemtas, jo neesot darbā grāmatvedes. Bet, ja jau esot atbraukušas un ar instrukciju iepazinušās, varot iet pie brigadiera un apgūt iemaņas.
Vecākā brigadiere paskaidroja, ka 14 gadu vecai meitenei nazi dot rokā nevarot. Ainai ļauts strādāt tikai manā uzraudzībā. Brigadiere Rita ierādīja pagaru galda posmu, kur sēnes auga trijos stāvos, un visu sīki jo sīki izskaidroja. Gan kā jāizrauj, gan kā ar kreiso roku jāpaņem sēnes un visām reizē jānogriež kātiņi. Protams, sākumā darbs gāja palēnām. Vēl jāskatās, vai nav bojātas, ar plankumiem un skrambām vai citiem defektiem. Arī kātiņi jāgriež ļoti strauji, citādi tie ieplaisā un sēne jāliek pie brāķētām. Jāraugās arī, lai kātiņš būtu vienu centimetru garš.
Dienas garumā brigadiere Rita mūs apciemoja vairākkārt – te ko paskaidroja, te dažas sēnes izbrāķēja, kas mums gan šķita labas esam. Darbs Ainai gāja pie sirds. Viņa ātri atrada vajadzīgās kastes, stumdīja ratiņus. Darbs ļoti patika arī man, jo viss ir tīrs, arī ventilācija laba. Nav ne par aukstu, ne karstu. Un tā mēs abas plecs pie pleca nostrādājām līdz pulksten 21. Tā kā bijām tikai mācekles, mums piedāvāja apakšējos un vidējos galdus. Trešo un ceturto stāvu, kur bija vajadzīgi īpaši uzkarināmi rati, mums neieteica, jo jābūt ļoti uzmanīgiem, lai nenokristu.
Sēnes auga tik ātri un izskatījās tik brīnumskaistas un smaržīgas, ka gribējās kādu ņemt un apēst. Uz vietas gan nevienu nenobaudījām, taču trīs kilogramus izbrāķēto nopirkām par 50 santīmiem kilogramā, lai uzcienātu radus un paziņas. Tik tiešām izceptas tās garšoja lieliski kā karbonāde. Labi cilvēki un it īpaši kundzīte, kura svēra sēnes, izstāstīja daudz recepšu. Liels paldies viņai un visiem, kas mūs tik laipni uzņēma. Mūsu secinājums: varētu braukt un lasīt sēnes tikai patikas pēc, taču viena vēl esam par jaunu, otra par slimu, lai izturētu ar 90 grādu leņķī saliektu muguru. Tā kā pāris dienās bija jāpielādē furgons eksportam, darbdiena šķita daudz par garu. Dažas vecās darbinieces strādāt beidza pulksten 22.
Mājās pārbraucām pirms 12 naktī, taču ar labām atmiņām par šo sēņu dienu Ķekavā.
