Esam sagaidījuši jau 55. pavasari, kopš mūsu zemē lielgabali ir apklusuši.
Esam sagaidījuši jau 55. pavasari, kopš mūsu zemē lielgabali ir apklusuši.
Kara rētas sadziedētas, nu tiek diskutēts, kad ir īstā uzvaras diena. Tomēr ne visur pasaulē miers tiek uzskatīts par sabiedrības dzīves pamatvērtību.
Par kara amorālo dabu un nerēķināšanos ar cilvēku likteņiem neviļus nācās aizdomāties nesenā Sanktpēterburgas apmeklējuma laikā. Krievijas Ziemeļu galvaspilsēta jau kopš aprīļa beigām dzīvoja dižās uzvaras svētku noskaņā. Par to vēstīja transparenti, karodziņi. Pils laukumā pilsētas centrā notika svētkiem veltīts velobrauciens.
Turpat netālu parkā ieraudzīju invalīdu ratiņos sēžam kādu puisi armijas formā. Viņam bija amputētas abas kājas.
Bezcerība rosina doties peļņā
Kopīgi smēķējot un malkojot pudeli alus, Sergejs piekrita pastāstīt par sevi. Dzimis un dzīvojis sādžā tālu aiz Urāliem. Pēc vidusskolas beigšanas nav bijušas nekādas darba iespējas, tēvs un māte veci, daudz slimojuši, mājā pamazām ienācis trūkums un bezcerība. Tad Sergejs nolēmis doties peļņā. Vispirms aizbraucis pie drauga uz Saratovu, bet arī tur darbu nav izdevies atrast.
Nu vairs pats īsti neatceras, kurš pirmais «pasviedis» ideju doties karot uz Čečeniju. Mēnesī tika solīts 150 dolāru. Sergejs uzrakstījis septiņas vēstules vecākiem, kuras lūdzis draugam ik pēc divām nedēļām nosūtīt. Tajās viņš stāstījis, kā iekārtojies Saratovā, kā veicas darbā, cik jauki šķiet nākotnes plāni. 9. decembrī Sergejs devies uz fronti.
Kaujas redz katru nakti sapņos
Pirms došanās karot uz Čečeniju Sergejam ne tik daudz mācītas militāras gudrības, kā stāstīts par musulmaņu sērgu, kas apdraudot visu Krieviju. Reizes piecas viņš nonācis īstā cīņu virpulī, bet arī tas vairāk atgādinājis haotisku šaudīšanos kaut kur, ienaidnieka virzienā. Pirms cīņas radīta iespēja kārtīgi piedzerties, solīts algas pielikums par katru nogalinātu pretinieku.
Tagad Sergejs kara epizodes Čečenijā redz sapņos kā nemitīgus ugunsgrēkus, kalnus un liesmojošus ciematus, kur līķi guļ ielu malās. Tad bijusi liktenīgā 19. februāra kauja, pēc kuras Sergejs atģidies hospitālī un, sāpēm nežēlīgi pulsējot, kāju vietā sataustījis tikai stumbeņus.
Tā arī nekas nav nopelnīts
Krievijas birokrātija sapinusies savos lēmumos un nosacījumos, un Sergejam nekas joprojām nav samaksāts. Līgumā bija noteikts, ka naudu pārskaitīs uz sādžu vecākiem. Sergejs ir uzzinājis, ka viņi neko nav saņēmuši. Vecākiem viņš vairs neraksta. «Labāk lai es viņiem esmu miris nekā invalīds uz kakla.» Pēterburgā viņš atbraucis pie kara biedra, kurš arī ir bez darba un ienākumiem. Sergejs pie viņa šovasar padzīvos. Iztikai viņš nopelna, lūdzot žēlastības dāvanas pazemes tuneļos un pie dievnamiem. No valsts nekādu sociālo pabalstu viņš necer saņemt. «Man karš tā arī nekad nebeigsies, ja nu vienīgi kādreiz neizturēšu un visam pielikšu punktu,» sarunas noslēgumā skumji paziņo Sergejs.
Viņš arī neparko nepiekrita fotografēties. Puisim ir 22 gadi, ārēji viņš ir pat ļoti glīts: tumši mati, klasiski veidoti sejas panti, smejoties vaigos iezogas bedrītes. «Nav ko kropli pasaulei rādīt,» bezcerīgi smaidot, Sergejs pamatoja savu atteikumu.
