Kad kļuva skaidrs, ka Marija Naumova uzvarējusi «Eirovīzijā» un konkurss nākamgad jārīko Latvijā, prātā ienāca uzmācīga doma – vai tādā gadījumā nepietrūks naudas 2003. gada Dziesmu svētkiem?
Kad kļuva skaidrs, ka Marija Naumova uzvarējusi «Eirovīzijā» un konkurss nākamgad jārīko Latvijā, prātā ienāca uzmācīga doma – vai tādā gadījumā nepietrūks naudas 2003. gada Dziesmu svētkiem?
Izrādās, ka līdzīgas domas bijušas arī diriģentam Romānam Vanagam, 23. Vispārējo latviešu dziesmu svētku sagatavošanas darba grupas vadītājam. To viņš pagājušajā nedēļā televīzijas intervijā atzina žurnālistei Baibai Strautmanei. Divus tik vērienīgus sarīkojumus vienā vasarā pagaidām vēl ne tik turīgai Latvijai nebūs viegli organizēt. Tāpēc rīcības komitejas priekšsēdētājs premjers Andris Bērziņš ieteicis dziedāšanas svētku tāmi pārskatīt un ievērojami samazināt.
Arī mani mulsina nosauktās izmaksas. Lai sarīkotu lielos Dziesmu svētkus, esot nepieciešami Ls 4870783 – gandrīz pieci miljoni. Romāns Vanags gan atzinis, ka šī summa radusies empīriskā ceļā, tomēr tajā esot iekļautas pilnīgi visas izmaksas, pat svecītes, kas noslēguma koncertā būšot dejotājiem un dziedātājiem rokās.
Svētki iecerēti astoņu dienu garumā, būs izstādes un konkursi, tas viss maksā, apgalvo rīkotāji. Taču, kad dzirdu, ka prāva atlīdzība paredzēta kultūras darba speciālistiem, kuri būs svētku radošajā grupā, rodas nekautrs vaicājums – vai šie cilvēki par algu vispār neko nedara? Varbūt līdz šim ir bijuši bezdarbnieki?
Kļūst mazliet jocīgi. Šo visu apbrīnoto svētku pamats, manuprāt, ir nevis specefekti un tehnisko iespēju izmantošana, bet gan tie desmiti tūkstoši cilvēku, kas visi kopā spēj dziedāt vai ritmā veidot deju rakstus. Turklāt viņi joprojām dara to bez maksas, bet ar prieku.
Tāpēc pārsteidz gandrīz piecus miljonus lēstās izmaksas, jo vienīgais taustāmais materiāls, ko saņem katrs dziedātājs, ir nošu repertuāra grāmatiņa. Par kolektīvu dzīvošanu dažādās Rīgas skolās maksā vietējās pašvaldības, kurām jānodrošina arī ēdināšana un transports dalībnieku pārvadāšanai, varbūt arī jau minētās svecītes.
Dziedātāju un dancotāju pulkā esmu bijusi no astoņu gadu vecuma. Izjusts vārdos neizstāstāms saviļņojums un sajūsma, jo padomju varas gados šie svētki un garais gājiens cauri Rīgai bija kā spītā cieti savilkta dūre – lūk, skaties, pasaule, mēs, latvieši, vēl esam dzīvi un dvēselē brīvi!
Tagad svētkiem gan ir gluži cita noskaņa, jo pastāvēt var tikai tas, kas mainās laikam līdzi. Taču nāktos domāt arī par to, ko tagad gribam pierādīt pasaulei ar saviem Dziesmu svētkiem. Vai tiešām to, ka, ar šo svētku ideju piesedzoties, varam iztērēt lielu naudu, kuras patiesībā trūkst ļoti svarīgām lietām?
Neesmu pārliecināta, ka jaunie dziedātāji vairāk sajūsmināsies par Jāzepa Vītola «Karaļmeitas» dižskanīgumu, ja iz ūdens plīvura iznirs modele, kurai pie kājām sēdēs īsts, melns dārgas sugas suns.
