Atšķirībā no Latvijas, kur par savu tēlu vēl diskutē, Nīderlandes karalisti vai Holandi atpazīt nav grūti.
Atšķirībā no Latvijas, kur par savu tēlu vēl diskutē, Nīderlandes karalisti vai Holandi atpazīt nav grūti.
Tās simboli ir vējdzirnavas, koka tupelītes un Holandes siers. Vēl, protams, arī kanāli, kas palīdz šai zem jūras līmeņa esošai zemei nepazust ūdenī. Par to pirms šīm Lieldienām pārliecinājos arī es.
Dobe kā dārzs
Zemnieku saimniecībā netālu no Amsterdamas saimnieko brālis un māsa. Žaks virpo koka kurpes un palīdz Marijai siet sieru. Otrpus pagalmam kūts, kurā govis brīvi vicina astes. Tur sākas šīsmājas siers, kuru pērk arī lielveikali. Ēku tuvumā zeltaini ziedošu narcišu dobe, kas ir tik liela, cik vidējā baušķenieka mazdārziņš. Tulpes vēl pumpuros, jo tik auksts pavasaris Holandē neesot bijis 50 gadu.
Savas mājas Marija un Žaks tūristiem izrāda bez maksas, jo pēc tam katrs atstāj savu naudu veikaliņā. Kaut arī siera ritulis maksā deviņus eiro (6,30 Ls/kg), bet koka tupeles, atkarībā no izmēra un greznuma, nav lētākas par 25 eiro (ap 18 latu). Roku darbam ir sava cena, un atliek vien izvēlēties, ko pirkt, – Ķīnā štancētu plastmasas piekariņu vējdzirnavu atveidā vai lietu, kas tapusi tieši šajās mājās.
Bez ledusskapja
Latvijā šādai pārtikas mājražošanai pārtikas un veterinārais dienests uzstāda prasības, kurās higiēna robežojas ar sterilitāti. Tāpēc biju ļoti pārsteigta par vienkāršību Žaka un Marijas saimniecībā. Tā mantota no vecākiem, jo dzimta šeit dzīvo jau ceturtajā paaudzē.
Pa māla klona grīdu ieejam patumšā priekštelpā. Tās kreisajā pusē ir siera presētava, kas arī ir vienīgās stiklotās durvis, kuras mūs, no Latvijas atbraukušus ceļotājus, neaicina atvērt. Pārējo var skatīt, bildēt, apostīt un arī aptaustīt.
Marija ved pie prāva kubla, kur raudzēšanai saliets piens tiek maisīts, līdz sāk sarecēt. Sieru gatavo katru otro dienu, un galvenais ir tā nogatavošanās laika secība. Mīksts, viegls siers ir mēnesi vecs. Uz veikaliem to parasti sūta pēc sešu mēnešu nogatavināšanas, bet ir arī gadu un divus veci, ko nevar sagriezt, tikai sarīvēt. Tie ir tik cieti, ka varētu lietot āmura vietā. Vieglā dabiska vaska kārtiņa tos pasargā no bojāšanās.
Marija piekodina, ka šī siera ritulis nav jātur ledusskapī. Plastmasas maisiņā tas var sākt pelēt. Ar iegriezto pusi uz leju šo sieru var turēt uz koka dēlīša, pārklātu ar dvieli.
Derēs kurpīte
Žaks stāsta un rāda senatnīgās koka kurpju darināšanas ierīces, kurām līdzās ir mūsdienīgas. Ir atšķirība – vienu pāri darināt visu dienu vai stundas laikā pagatavot četrus. Suvenīra vērtība šīm kurpēm ir tikai cittautiešu vidū. Holandieši tās joprojām valkā, stāsta Žaks un rāda, kādas kājās viņam.
Vienkāršākas tupeles der iešanai kūtī, dārza darbiem, greznākas svētkiem, baltas, nelakotas, bet ar izgrebtiem rakstiem izvēlas kāzām. Ir arī pavisam mazas tupelītes bērniem. Ekoloģiski pilnīgi tīrs materiāls, un tik ērti šādās tupelītēs ielēkt, iesaka Žaks. Māsa mums ir izpaudusi, ka brālis esot neprecēts un meklē līgavu gluži kā pasakā par Pelnrušķīti – to, kurai derēs kurpīte. Viņš par to nosmaida un atklāj, ka zina arī dažus vārdus krieviski un arī latviešu valodā. Mūsu tautieši šajā fermā nav pirmo reizi.
Daudz nebēdā
Nākamajā telpā, kur atrodas tirgotava, Marija jau sagriezusi sierus degustācijai – ir gan ar, gan bez piedevām. Pie siera platēm dodamies tieši no tupeļu darbnīcas ar kokskaidu putekļiem pie kurpēm, un neviens nebēdā par mūsu nemazgātajām rokām.
Siers ir garšīgs – ar ķimenēm, sinepju graudiņiem, kariju, zaļumiem. Ja būtu mīkstāks, to varētu salīdzināt ar Latvijā pazīstamo Talsu rituli.
Cietāka siera griešanai Marija lietojusi īpašu siera nazīti, kas no kluča velk tādas kā spageti makaronu stīdziņas. Mums arī tādu gribas, un interesentiem bez kavēšanās tiek parādīts plaukts, kur ir šādi nazīši.
Skaita eiro
Jau pēc īsa mirkļa pie kases veidojas rinda. Cits sieru, cits tradicionālo krūzīti ar Holandes skatiem, cits pāri tupeļu vai prāvu albumu ar fotogrāfijām saņemas stiept uz mājām. Marija ar meitu, kura strādā pie kases, skaita eiro, pirkumus tin vējdzirnavu rotātos papīros, un apkalpošana rit raiti.
Čammāties tiešām nav laika, jo sētā jau iebraucis nākamais tūristu buss. Šajā zemnieku saimniecībā vasarā varot arī pārnakšņot. Turklāt nevis spodrā istabā, bet siena pantā uz kūtsaugšas. Neviens no viņiem neprasa dušu un tualeti katram viesim individuāli.
