Vecsauliete Gunta Siliņa ir profesionāla kultūras darbiniece un jau 21. gadu uztur pagasta amatierteātra dzirksti.
Vecsauliete Gunta Siliņa ir profesionāla kultūras darbiniece un jau 21. gadu uztur pagasta amatierteātra dzirksti.
Pēc Latvijas laiku standartiem tā ir sava veida pilngadība. 20. aprīlī Gunta tai pievienos savējo – 50. dzimšanas diena ir skaista, apaļa un atcerēšanās vērta.
Gandrīz kā Amerikā
Līdz Atmodas gadiem Guntas Siliņas dzīve esot ritējusi no balles līdz ballei, no vieniem svētkiem un jubilejas līdz nākamajai. Saietu rīkošana bija Guntas maizes darbs – viņa bija kopsaimniecības kultūras darba organizatore.
Tagad jau astoto gadu Guntas Siliņas darbavieta ir Vecsaules pamatskola, viņa ir direktora vietniece ārpusklases darbā, pasniedz ekonomiku, ģeogrāfiju, sociālās zinības, vizuālo mākslu, vada četras bērnu teātra kopas.
Par savu ienākšanu pedagogu kolektīvā Gunta stāsta smejot – tas bijis gandrīz kā Amerikā, kur populārs teiciens, ka ikviens nabags var kļūt par miljonāru. Kad kolhozs izputējis, Gunta zaudējusi darbu, bet skolā bijusi brīva apkopējas vieta. Mazgājusi grīdas, spodrinājusi logus, kurinājusi krāsnis. Pēc gada skolai vajadzēja ģeogrāfijas skolotāju, un kāds atcerējies: «Bet mums taču ir Gunta!» Un viņa piekritusi, nolikusi malā lupatas un spaiņus, nomazgājusi rokas un iejutusies jaunajā lomā.
Izaug puķes un bērni
Saprotot, ka ar kultūras darbinieku tehnikuma izglītību zināšanu darbam skolā ir par maz, pirms dažiem gadiem Gunta iestājusies pedagoģijas augstskolas neklātienē. Optimisms, enerģija un možums no Guntas pašlaik gluži vai izstaro. Kas zina, varbūt mamma pie diploma tiks ātrāk nekā jau pieaugusī meita Iveta un dēls Kristaps.
Gunta atzina, ka darbs skolā esot viņu glābis no pilnīgas «atdošanās» zemkopībai, kas nudien neesot priekš viņas. «Man ir māja, dārzs un puķes. Vācu dažādus retumus, košuma un garšaugus, to stādi iemājojuši arī citu vecsauliešu dārzos. Tieša saskarsme ar dabu man ir vajadzīga, pavasarī tā ir maģiska sajūta – atkal zemi sajust ar pirkstu galiem, tomēr izdzīvot, strādājot tikai zemes darbus, nespēju.» Ja vien būtu bagāta, Gunta vairāk ceļotu. Viņa atcerējās brīdi pie Karlšteinas pils Čehijā, kad sēdējusi pie tās mūriem un raudājusi no apkārt redzamā krāšņuma. Itin kā būtu šeit kaut kad izsenis dzīvojusi un gluži vienalga – kā princese vai kalponīte.
Galvenais tēls – Vinnijs Pūks
Arī bez teātra spēlēšanas Gunta nespēj iztikt. No laika, kad pirms 21 gada izveidojies vecsauliešu amatierteātris, joprojām kopā ir vecais kodols. Tie ir 12 ar teātri «slimu» cilvēku, kuriem par sirdslietu kļuvusi pārtapšana un iejušanās tēlos, situācijās un konfliktos, kādu pašu dzīvē nekad nav bijis un nevar būt. Sarunā Gunta vēl uzsvēra, ka teātrim jau sen būtu pienācis gals, ja Vecsaulē un tās apkaimē nebūtu tik jauku skatītāju, līdzjutēju un atbalstītāju.
Domājot par apaļo jubileju, Gunta jau pagājušajā rudenī savējiem sacījusi, ka nu arī viņa grib būt uz skatuves, turklāt lācīša Vinnija Pūka lomā. Pirmā brīža pārsteigumu kolēģi pārvarējuši ar sajūsmu, priecīgi dalot lomas, – kurš būs Ēzelītis, kurš Sivēns, kam tiks gudrās Pūces, kuram Kristofera Robina loma. Optimisma un dzīves gudrības deva pavasara sākumam piederas gluži tāpat kā bērzsulas, saka Gunta, cerot, ka pirmizrāde šovakar izdosies godam.
