Jaunā Rīgas teātra izrādē «Soņa» aizvadītā pusotra stunda ir bagātīgu emociju pilna. Ir vērts apgrūtināt sevi ar teju vai neatrodamu biļešu gādāšanu uz šo iestudējumu.
Jaunā Rīgas teātra izrādē “Soņa” aizvadītā pusotra stunda ir bagātīgu emociju pilna. Ir vērts apgrūtināt sevi ar teju vai neatrodamu biļešu gādāšanu uz šo iestudējumu.
Kad nu tas veiksmīgi izdevies, jāatceras, ka izrāde notiek teātra muzejā Smiļģa ielā. Nokļūšanai uz turieni no centra jāierēķina papildu laiks.
Soņa bija muļķe
Izrādes darbība risinās kādā Ļeņingradas dzīvoklītī. Tā sākas pagājušā gadsimta pirmajā pusē un skaudri apraujas Otrā pasaules kara gados Ļeņingradas blokādes laikā. Soņa bija vientuļa, labsirdīga, izpalīdzīga, viņa prata cept bezgala gardas tortes, šuva skaistas blūzes, lai arī pati ģērbās krietni bezgaumīgi. Viņa mīlēja un labprāt pieskatīja draugu bērnus, kamēr vecāki vadīja nedēļas dienvidu kūrortos. Šī sieviete bija arī nedaudz vientiesīga, un draugi šīs rakstura īpatnības dēļ viņu sauca pavisam tiešā vārdā – muļķe.
Taču, neraugoties uz to, galvenā varone, tāpat kā pārējie cilvēki, alka mīlestības. Dzīve, pareizāk sakot, viņas draudzene Ada, sāka kādu šķietami nevainīgu joku. Ada izdomāja Soņai vēstuļu draugu, noslēpumainu un slepenu pielūdzēju Nikolaju, kurš viņā ir neprātīgi iemīlējies, bet kādu apstākļu dēļ nevar satikt.
Šķietami nevainīgi iecerētā spēle izvērtās gadiem ilgā epistulārā mīlas romānā – skaistā, kaislīgā, romantiskā un beigās arī traģiskā.
Neteic ne vārda
Krievu rakstnieces Tatjanas Tolstojas stāstiņš ir vien pāris lappušu garš. Tas nodrukāts izrādes programmiņā, ko būtu vēlams pirms skatīšanās nopirkt un izlasīt tiem, kuri nesaprot krievu valodu. Režisors Alvis Hermanis izvēlējies savdabīgu iestudējuma veidu – tekstu krievu valodā runā aktieris Jevgenijs Isajevs, savukārt viņa sacīto tēlo Gundars Āboliņš. Par šo lomu viņš pērnajā sezonā saņēma gada labākā aktiera titulu. Jāteic – apbalvojums ir patiesi pelnīts.
Lielisks ir grima mākslinieces Sarmītes Balodes veikums, izceļot aktiera lielās acis. Tajās veroties, dažbrīd atspoguļojas visas Soņas dvēseles skumjas. Tik patiess šķiet viņa tēlojums gan mīlas pārpilnības brīžos, gan traģiskajās izsalkuma dienās Ļeņingradas blokādes laikā, kad, bada mocīts, viņš plēš no sienām tapetes un, pievienojis katliņā vecas ādas kurpes pazoli, vāra no tiem zupu. Vien pāris epizodēs, kā, piemēram, ar āboliem pildītās vistas sagatavošanā, skatītāju zālē uzšķiļas pa nelielai smieklu dzirkstij. Pārējā laikā publika uzmanīgi seko līdzi aktierspēlei, klausoties J. Isajeva runātajos tekstos. Taču visa uzmanība pievērsta G. Āboliņa tēlojumam, kur bezvārdu epizodes izteic desmitiem reižu vairāk zemteksta nekā izstāstītais. Šķiet, ir pat labi, ka aktieris izrādes laikā nepasaka ne vārda, jo seja, kustības izteic visu. Viena skaņa šo koptēlu varētu pat sabojāt.
Vēl izrādē noteikti jāuzteic skatuves iekārtojums. Interjera detaļas pārdomātas, vai katrs priekšmets ir ar savu stāstu, kurš, aktiera roku apspēlēts, skatītājiem atšķetina papildu domu pavedienus.
