Lai saprastu, kā garšo salds piens un skābs krējums, tie tomēr nav jāsajauc kopā, sabojājot abus. Tā gribējās sacīt, noskatoties operetes «Sikspārnis» jauno uzvedumu Latvijas Nacionālajā operā.
Lai saprastu, kā garšo salds piens un skābs krējums, tie tomēr nav jāsajauc kopā, sabojājot abus. Tā gribējās sacīt, noskatoties operetes «Sikspārnis» jauno uzvedumu Latvijas Nacionālajā operā.
Skatuve skatuvē
Šī izrāde tiešām tika gaidīta, cerot uz prieka pilnu piedzīvojumu, jo Johana Štrausa operete «Sikspārnis» ir sava žanra klasika. Kopš operetes teātra Latvijā vairs nav, kaut kā tomēr pietrūkst. Turklāt «Sikspārnim» tā ir atgriešanās, jo uz Operas skatuves tas jau izdziedāts un izdejots krāšņā uzvedumā 1979. gadā. Taču to zina manas paaudzes cilvēki. Tāpēc ir žēl jauno skatītāju, kuri par šo izrādi vībsnās, sakot, ka tāda operete neko nav vērta.
Pirmais pārsteigums ir skatuves veidols. Šķiet, ka armēņu režisoru Georgiju Isakjanu un scenogrāfu Aigaru Bikši būtu mulsinājusi dziļā un plašā Operas nama skatuve. Tāpēc tajā iebūvēta vēl viena skatuvīte, maza kā televizora ekrāns. Pirmais cēliens notiek grāfienes Rozalindas Eizenšteinas buduārā, kas šķiet šaurs kā manas meitas studentes īrētā jumtistabiņa Vecrīgā.
Tādā skabūža platībā notiek arī Ziemsvētku balle, uz kuru tās varoņi uzaicināti grāfa Orlovska pilī. Taču dejošanas nav – ne slavenā, draiski pavedinošā kankana, ne polkas. Dejotāji krāšņos Elitas Patmalnieces tērpos balles skatā vārtās pa grīdu, tirinot kājas gaisā kā uz muguras apkritušas, noreibušas vabolītes…
Atbilstoši Mildiņas repertuāram
Skatoties šo izrādes versiju, šķiet, ka tieši dzeršana, piedzeršanās un apreibuša prāta ģeķības šoreiz ir galvenais. Kronis visam – Skaidrīte Krāniņa un Mildiņa Nabiņa – Dainis Porgants un Jānis Jarāns, kas uz operas skatuves parādās cietumsargu lomās ar viņu ierastajam ampluā atbilstošiem tekstiem.
Grāfa Orlovska lomu šīs operetes uzvedumos nereti spēlējusi soliste sieviete. Taču šoreiz iecere laikam īpaši pietuvināta mūsdienu problemātikai. Lomas tēlotāja ir ģērbta un uzvedas kā transvestīts ar īpašām dzimuma interesēm. Orlovska pavadones ir melnā ģērbtas blondīnes, it kā pārstāvot «jaunos krievus» – ar atbilstošu attieksmi, manierēm, runu. Gribas nopūsties, kur krāšņā Vīne? Kur krievu emigrācijas zieds, augstdzimušie ļaudis, kuri savā starpā vairāk gan runāja franciski, nevis bez elpas aizturēšanas lietoja ielas žargona un krievu lamu vārdus.
Pārpratums par pārsteigumu
Tomēr «Sikspārnis» pirmsākumos ir dzirkstoša humora un lieliskas mūzikas piepildīta operete par mīlestību, mīļu viltu, draugu sazvērestību un pārpratumiem. Metoties piedzīvojumu meklējumos, grāfs Eizenšteins nevis dodas uz astoņām dienām parādu cietumā, bet gan steidzas uz balli Orlovska pilī. Taču tur ielūgta ne tikai Eizenšteinu kalpone Adele, kura nočiepj kundzes tērpu. Uz masku balli dodas arī vīram jau apnikusī sieva Rozalinda, pārģērbusies par krāšņu sikspārni. Tieši viņā, paša sievā, ballē neprātīgi iemīlas apskurbušais Eizenšteins, kura vietā uz cietumu aizvests Rozalindas pielūdzējs Alfrēds.
Libreta autors Kaspars Dimiters iepriekš paudis, ka izrāde būšot pārsteigums ar dažādiem jauninājumiem. Pēc tam, kad armēņu režisora Georgija Isakjana režisētais «Sikspārnis» sāka skatuves ceļu, kādā preses izdevumā Kaspars Dimiters no šāda sava literārā bērna esot solījies pat atteikties. Savukārt izrādes programmiņā Georgijs Isakjans paudis viedokli, ka operetes «Sikspārnis» milzu panākumus Krievijā savulaik garantējis vietējai videi piemērots teksts. Līdzīgs variants pielietots arī šajā iestudējumā.
Priecājos, ka vismaz Johana Štrausa mūzikai neviens nebija ķēries klāt ar uzlabojumiem. Ceru, ka tādu patvaļu nebūtu pieļāvis lieliskais diriģents Aleksandrs Viļumanis, kura vadītais orķestris ar savu spēli atgādina, ka ir arī īsts «Sikspārnis». Bez spārniem tā ir gluži vienkārši parasta pele, kaut arī apmetusies teātrī.
P. S. Par biļeti pateicos Bauskas diabētiķu klubiņam. Izrāde 22. decembrī bija veltīta Pasaules diabēta dienai.
***
Uzziņai
Latvijas Nacionālajā operā tiek pārveidots Johana Štrausa operetes «Sikspārnis» iestudējums, kas izpelnījies asu kritiku. Tas noris režisores Ainas Matīsas vadībā.
Izrādei jaunu horeogrāfiju veido Elita Bukovska, libreta tekstu uzlabo tā autors Kaspars Dimiters. Scenogrāfs Aigars Bikše pilnveido paša darināto skatuves veidolu, kas izrādījies neveiksmīgs.
Nav pretenziju tikai pret izrādes muzikālo iestudējumu, kas tapis diriģenta Aleksandra Viļumaņa vadībā. Vēlreiz atjaunotā J. Štrausa operete «Sikspārnis» tiks izrādīta 19. janvārī.
LETA
