«Esmu pārspējusi māsas un brāļus, viņi nedzīvoja tik ilgu mūžu,» saka GENOVEFA SŪNA, pansionāta «Derpele» iemītniece.
“Esmu pārspējusi māsas un brāļus, viņi nedzīvoja tik ilgu mūžu,” saka GENOVEFA SŪNA, pansionāta “Derpele” iemītniece. Vakar, 2. decembrī, Codes pagasta padomes un pansionāta darbinieki sumināja viņu simt gadu jubilejā.
Neilgi pirms skaistajiem svētkiem gaviļniece nedaudz saaukstējusies, tomēr viņas prāts ir možs.
Genovefa dzimusi Daugavpilī. Tēvs kopis zirgus, bet meita tos ganījusi. Pirmā pasaules kara laikā ģimene aizbraukusi uz Sibīriju, kur Genovefa mācījusies skolā. Pēc sešiem gadiem atgriezušies Latvijā un apmetušies Preiļu pusē. Pēc Otrā pasaules kara māsa devusies uz Vecumniekiem, kur dzīvojis brālis, un strādājusi kopsaimniecības lauku brigādē.
Divas reizes Genovefa izgājusi pie vīra. Jubilāres vienīgais dēls jau sen ir aizsaulē, ir mazmeita, izaudzināta arī otrā vīra meita. Jubilāre bijusi čakla rokdarbniece. Mamma iemācījusi aust, un Genovefa noaudusi vairākas segas.
Pansionātā viņa nokļuvusi pirms 17 gadiem. Sociālā darbiniece Inese Kondrāte teic, ka Genovefa vienmēr domā par savu izskatu, ik rītu viņa agri sapucējas un gaida brokastis. “Kopš šī gada pavasara Geņa ir kļuvusi vārgāka. Vēl pagājušos Ziemassvētkos viņa pati nokāpa zālē klausīties svētku koncertus,” stāsta I. Kondrāte.
Jubilāre savulaik daudz lasījusi, vēl nesen viņa klausītājus priecējusi, skaļi runājot tautasdziesmas un dzejoļus. “Jaunos un modernos dzejniekus nezinu, bet Puškinu atceros,” saka gaviļniece.
Genovefa ir katoļticīga. Bieži sirmgalvi apciemo dekāns Pēteris Skredeļs, ar viņu gaviļniecei ir daudzko pārrunāt. Viņa visiem mācītājiem no jaunības gadiem atceras vārdu, uzvārdu un dzīves ritējumu.
“Tikai vienu dienu esmu cietusi badu. Tas bija kolhoza laikos,” stāsta jubilāre. Viņas lielākais gardums rudenī ir āboli, vasarā ļoti garšo tomāti.
