Brunavas pagasta «Rāmavas» dienā, kad «Bauskas Dzīve» tur ciemojas, ir īsti piemērotas apcerīgai noskaņai. Seno mājvietu, kuras pirmsākums datējams ar 1885. gadu, rotā balts sniedziņš, kas ļauj izcelties lielajiem kokiem un saudzējoši pārklāj iemigušos rožu un ziemciešu stādījumus.
Saimnieki – Miervaldis un Dzintra Stankeviči – nesteidzīgi ļaujas pārdomām, un kā laika pieturzīmes ir Latvijas zaļums, meži un lauki, kas noteikuši un nosaka dienu ritumu.
Zaļais prieks ar rūpēm
Gada nogale piemājas saimniecībai «Rāmavas» ir īpaša – sagādāt prieku daudzās mājās un radīt svētku noskaņu ar galveno atribūtu – eglīti. Zaļās skaistules ir pašu meklētas, stādītas, audzētas, koptas un sagatavotas līdz tirdzniecībai.
Miervaldis atklāj kādu neparastu niansi, proti, pie viņiem vislabāk iejutušies no meža pārnestie sīkie stādiņi. Ilggadējais, tagad jau pensionētais mežsargs bijis pārsteigts, ka tādi sīkuļi ātri atspērušies un izauguši par skaistiem dekoratīviem kociņiem. Sākotnēji ir bijušas sagādātas acīm tīkamas eglītes kādā stādaudzētavā, taču nācies piedzīvot vilšanos. Saknītes kā nedzīvas, toties paša gādātais stādmateriāls ātri ieķēries augsnē, un Miervaldis pārliecināts, ka «prastākā egle izdodas tā labākā».
Pirms Ziemassvētkiem cītīgi jāstrādā jaunajai Stankeviču paaudzei – dēlam Uldim un vedeklai Ilonai, palīdz arī Dzintra, un tā eglītes nokļūst daudzās mājās, kur tās ap sevi vieno ģimenes, pieaugušos un bērnus. Svētku prieks salīdzinājumā ar zaļā adatainā un smaržīgā kociņa izaugšanu ir īss, un diezin vai daudzi iedomājas, kādas pūles bijušas vajadzīgas, līdz eglīte kļuvusi par Ziemassvētku vai Jaungada rotu.
Stankeviči nav raduši žēloties, ka ir grūti, jo no runāšanas neviens darbs laukos nesokas, gluži vienkārši ir jākustas un jāpaveic, kas izdomāts un ieplānots. Šāds stils mantots no senčiem, un arī jaunā paaudze radusi darboties.
Par eglēm un citām zīmēm
Ja sākts par eglēm, tad arī par citiem kokiem ir stāsti, kas aizkustinoši raksturo viensētas latviskumu. Dzintra īpaši pieskata bērzu, kas atrodas ne tajā izdevīgākajā vietā, bet tiek īpaši saudzēts. Dēls Uldis, būdams četrus gadus vecs, aizstaigājis līdz tuvējam mežiņam un atnesis mājās mazu bērziņu. Smilšu kaste, kā jau bērniem tādā vecumā, ir bijusi svarīga spēļu vieta, un kociņš tur arī novietots. Vectēvs Elmārs Stankevičs daudz darbojies ar puisēnu un nolēmis, ka kociņš jāliek zemē. Tā arī iestādījuši, ne jau gluži smilšu kastē.
Dzintra teic: «Bērzam tagad ir četrdesmit gadu. No šī koka zarus neraujam, tie gan ir smalki un nokareni. Pirts slotām tādi neder. Tik vien kā «frizēju» bērzu, kad tas sāk traucēt mašīnām, ar kurām iegrozāmies pagalmā.»
Senajai mājvietai vēl ir savas īpašās zīmes – ozoli, liepas, kastaņa, kuriem gadu skaits pārsniedzis jau simtu. Saimniece bilst: «Ja jūs redzētu, cik skaisti šie kuplie koki izskatās vasarā! Kastaņai gan jūtams ilgais mūžs, un tā bijusi jāapzāģē. Pārējie ilggadnieki ir skaista mājas vizītkarte.»
Starp citu, senajai ēkai savulaik bijis cits vārds – «Kadiķi», Miervalža tēvs to sadomājis mainīt. Otrā pasaules kara laikā Elmārs Stankevičs nav paņemts armijā, jo viņam bijusi tā sauktā «broņa», ar kuru ļauts palikt civilā darbā. Brunavietis uz Rīgas ostu darbā braucis ar velosipēdu, un, virzoties garām Rāmavai, viņam tā iepaticies šis vārds, ka izlemts savas mājas «pārkristīt».
Vecā ēka ir atsvaidzināta, gaumīgi nokrāsota baltos un tumšsarkanos toņos. Mājas tuvumā slejas Latvijas karogs. Laikam jau, ciemiņus gaidot, vilkts mastā, ieminējos. Dzintra attrauca: «Tas vienmēr ir pacelts, šeit dzīvo latvieši.»
Vienā vien virzienā
Miervaldis Stankevičs, atcerēdamies puikas gadus, stāsta, ka sešus kilometrus līdz Mežgaļu skolai mērojis kājām. Skarbākos laika apstākļos bērni varējuši palikt internātā, taču ikdienas solis vijies cauri mežainam apvidum, un, kāds gan pārsteigums, ka profesijas izvēle saistījusies tikai šādā virzienā. Rankas meža skola, Aizupes meža tehnikums, pēc tam darbavieta Ceraukstes mežniecībā, un tā visu mūžu.
Tagad jau izaugušas un drīz cērtamas pirmās kādreiz jaunā mežsarga uzraudzībā stādītās egles. Tādu zaļo audžu, ar kurām var lepoties, ir gana. Miervalža pārziņā bijuši septiņi simti hektāru, kas šodienas standartiem ir tāds nieks, jo mežsargiem jāpārrauga tūkstošiem hektāru lielas platības.
Savas pārdomas ilggadējam mežkopim ir, un viņš atzīst, ka nozarē pārmaiņas pat neiedomājamas. Bet tāda ir dzīves virzība. Miervaldis priecājas par labajiem ceļiem, kas tagad ierīkoti mežos. Ceļš taču ir dzīvība, ja tas pastāv, viss notiek. Jaunierīkotās brauktuves ir labi pieskatītas un uzturētas. Kāda tehnika strādā koksnes sagādē! Nav vairs tā, kad smagais roku darbs bija galvenais.
Par ģimeni runājot, senčus Rāmavu saimnieks piemin tikai mīļvārdiņos – tētiņš un memmīte (tā tas ierasts Zemgalē, kur mātes ir sauktas memmes, kaut gan citos novados šis vārds mēdz izklausīties skarbi vai pat prasti). Miervaldim paticis ar tēti runāties, jo tas allaž bijis interesanti. Pārdomājot, cik dažādi ievirzās dzīve, viņš saka: «Ir Cilvēki un cilvēciņi.» Pirmie, viņaprāt, darītāji, kādu Brunavas pagastā ir diezgan. Diemžēl ir arī tie otrie – cilvēciņi, pret kuriem Stankevičs nikns: «Nesaprotu, kā var nīkuļot, paši neko necenšoties.» Vēl viņa secinājums – mūžīgi ar smaidu, pat no bezizejas ar smaidu.
Puķe krāsainā, puķe prasīgā
Vasarās Stankevičiem senioriem un junioriem ir puķu laiks. Darbi siltumnīcās sadalīti jau kopš februāra, un Miervaldis tad ir svarīgākā persona, kad augiem jānodrošina pastāvīga 18 – 20 grādu temperatūra. Pieņemts lietot vārdus «zaļais konveijers», kaut gan precīzāk teikt – krāsainais. Košumaugu formas sniedz prieku, kaut arī darbs ir pamatīgs. Dzintra gandrīz pat pukojas: «Muļķe biju, ka tik ilgi strādāju sabiedriskajā ēdināšanā, vajadzēja agrāk sākt ar puķēm nodarboties.» Viņa pašmācībā un praksē apguvusi daudzas gudrības, sadarbojas ar profesionālajām dārzkopības firmām. Tomēr piemetina: «Katrs jaunums ir eksperiments, pēc kura var pārliecināties, kā izdevies augu pieradināt.»
Dzintra cildina dakterus Petroņus, kuru senči savulaik dzīvojuši netālu – Ceraukstes pagasta Mēmelē. Rīgas pilsētas otrajā slimnīcā viņai jau bijušas vairākas operācijas, pēc kurām iespējams turpināt ierasto darbu. Nav vairs jaunības gadi, un organisms bez kļūmēm uzvedas līdz noteiktam laikam. Viņa uzsver, cik svarīga ārsta attieksme pret pacientu, lai justos labi un varētu strādāt.
Vedekla Ilona arī nav profesionāla dārzniece, izmācījusies par grāmatvedi, taču puķkopībai pievērsusies nopietni. Līdzās vīra vecāku aprūpētajām košumaugu «mājām» ir arī viņas saimniecība. Jaunie Stankeviči dzīvo Bauskā, kur ir mūsdienu prasībām atbilstīgas ērtības, taču darbs viņiem tīkams lauku vidē, senču viensētā, kur dziedinošs gaiss un lieliski jūtama dabas brīnumainā daudzveidība.
Epizode no Rīgas ielas
Interesanta iegadījusies Miervalža un Dzintras pirmā saredzēšanās. Jaunā speciāliste bijusi norīkota praksē uz kādreizējo Bauskas rajonu un strādājusi pilsētas sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumos. Reiz kāzu galda klājums bijis Rīgas ielā 51, namā, kur tagad atrodas laikraksta «Bauskas Dzīve» redakcija. Svinības notikušas ēkas daļā, kur ieeja no upes puses. Svinot Miervalža drauga kāzas, jaunajai kurzemniecei un Zemgales mežsargam saskatīšanās ir bijusi liktenīga, un tā kopš 1973. gada viņu mūžs rit kopā. Dzintra nosmej, ka svinējuši kāzas «ar pirmajiem lociņiem un salātiem», 10. martā.
Viens otru saprotot un pieņemot, dala darbus mājās, balsta grūtos brīžos un priecājas par jauno paaudzi, dēlu Uldi, vedeklu Ilonu, abiem mazbērniem, kuri izvēlējušies nākotnes profesijas. Mazmeita Madara studē Latvijas Lauksaimniecības universitātē Jelgavā un mazdēls Artis – koledžā Rīgā.
Publikācija ir sagatavota ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
