Dzīvojam kā vienās vienīgās orientēšanās sacensībās. Laikraksti, televīzija, mākslinieki un politiķi – visi mūs ik pa laikam kaut kur orientē jeb, latviski sakot, ievirza, noskaņo uz noteiktu rīcību.
Dzīvojam kā vienās vienīgās orientēšanās sacensībās. Laikraksti, televīzija, mākslinieki un politiķi – visi mūs ik pa laikam kaut kur orientē jeb, latviski sakot, ievirza, noskaņo uz noteiktu rīcību. Aptuveni pirms nedēļas visi bijām orientēti kosmosa virzienā, 64000 reižu maksājām 20 santīmu, lai saņemtu sveicienus no Marsa. Tad tikām pārvirzīti uz citām skaitļu sistēmām, vētot un rēķinot veselības ministra Āra Audera honorārus un daudzu zirgspēku pildīto automobili. Tikām iepazīstināti ar potenciālajām izmaksām Buša un Sadama Huseina sadursmes gadījumā. Iespējams, dažiem bija arī kāds privāti orientēts pagrieziens.
Šonedēļ sabiedrības domāšanas mašinērija tiks vērsta vienā – sarkano siržu svētku – virzienā. Aicina «cakot» spilvenus mīlas rētu izvagotu vaigu slēpšanai, mudina sacerēt saldi rozīgus iepazīšanās sludinājumus, lolojot ilūzijas, ka tajos ietvertie cukurvārdi spēs aizlāpīt caurumu bikšu starā, plikajā galvvidū vai vientuļi salstošajā dvēselē. Protams, kur tad bez reklāmās paustā – pirkt tikai sarkano vermutu, konfektes vai smaržas sirds formā. Saltais aprēķins orientēts vienā virzienā – vienalga, kas pārdots, ka tik naudiņa no pircēja maciņa izvilināta. Ja nodokļi nomaksāti un valsts kasē ienākums audzis, tad svētki sevi attaisnojuši privātbiznesa un arī valsts mērogā. Mīlestības pirkšanas svētkus rūpējot, par izdevumiem jau neviens nedomā. Ja arī tie nenāks atpakaļ ar atdevi, pieskaitīsim tos zaudējumiem – daudz ko taču esam norakstījuši!
Svinību nevar būt par daudz, tāpēc arī par Valentīndienas modes bumu var tikai priecāties. Galvenais, lai šajā jūklī starp formālām bučiņām, smaidiem, glaimiem atrastos vieta un laiks īstai sirdij – tai, ar kuru kopā mīlestībā degts, kura kā brīnums reiz uzliesmojusi, spējusi sildīt un pratusi gaidīt. Lai Valentīnvakara sveču trīsošās liesmas mudina atcerēties jūsu iepazīšanās stāstu! Dažus tas «aizvedīs» līdz Ķirbaksalai vai piepilsētas autobusa pieturai, līdz Laimas pulkstenim vai Gūtmaņa alai, citus – līdz pasaules jūrām, svešu zemju moliem vai baložu pilniem lielpilsētu laukumiem.
Šīs nedēļas nogalē, Latvijas mūzikas ierakstu «Gada balvas» noslēguma koncertā, kāds zēns atkal dziedās par sirdi, kura, muļķe tāda, sadeg tik strauji, pēkšņi un neparasti. Tāda laikam arī ir šī sarkanā orgāna funkcija – pulsējot sildīt, priecēt un sadegot dzist, neraugoties ne uz kādu citu vai paša rosinātu orientāciju jeb ievirzi.
