Augustā cenšamies noķert vasaru aiz astes, taču nereti domas par to jau ir pagātnes formā. Šajā mēnesī un tieši šajās dienās pagātnē aicina ielūkoties arī 15 gadu seni notikumi.
Augustā cenšamies noķert vasaru aiz astes, taču nereti domas par to jau ir pagātnes formā. Šajā mēnesī un tieši šajās dienās pagātnē aicina ielūkoties arī 15 gadu seni notikumi. Kādā publikācijā tiem dots skaļš, pat patētisks apzīmējums – pārbaudes laiks sirdsapziņai. Tādas izjūtas raisījās daudziem, kad 1991. gadā no 19. līdz 21. augustam televīzijas, radio ēkas, arī Iekšlietu ministrija bija ieņemtas, komunistu partijas līderis Alfrēds Rubiks līksmi vēstīja par padomju kārtības atjaunošanu. Daudziem tas bija izšķiršanās brīdis, vai turpināt atbalstīt pirms gada atjaunoto Latvijas Republiku vai ar savu rīcību veicināt ilgus gadus pastāvējušās padomju kārtības atkalieviešanu. Bruņumašīnas Rīgas ielās, radio, televīzijas ieņemšana, draudošie komunistu izteikumi radīja izjūtu, ka brīvības laiks beidzies, viss atkal ieies vecajās sliedēs.
Kāda to laiku rajona amatpersona sarunā atzina: “Arī es nedaudz šaubījos. Nē, es nenoliedzu Latvijas Republiku, nevēlējos tās neatkarības zaudēšanu, tomēr situācija rosināja padomāt arī reāli. Atjaunos padomju varu, pētīs katra neatkarības piekritēja rīcību. Skaidrs, ka ierindas cilvēkus liks mierā, bet amatvīru teikto, darīto bez ievērības neatstās. Mēs jau bijām uzzinājuši, kā izsūtītajiem klājās Sibīrijā. Lai arī šķita, ka gadu desmiti pagājuši, tomēr garantiju, ka kaut kas tāds neatkārtosies, neviens nespēja dot. Bet gribējās dzīvot pašam, skolot bērnus.
Atceros, mājās skaldīju malku. Pagalmā stāvēja liela kaudze kurināmā, līdzās nolikts radiouztvērējs, kas ar traucējumiem, tomēr raidīja signālu no kādas slepenas studijas. Darbs mani nomierināja, sapratu, ka alternatīvas nevar būt. Strādāt protu, spēks kaulos ir – ja arī izsūtīs uz kādu tālu pasaules nostūri, nu nepazudīšu taču. Strādājot pamazām sāku pats sevi kaunināt, ka esmu šaubījies. Šaubījies par brīvību, neatkarību un savu valsti. Tagad, to dienu noskaņas atceroties, saprotu, ka manas izvēles motīvi bijuši ne tikai politiskās situācijas analīze, ne tikai domas par cēlām idejām, bet vienkāršs un kārtīgs darbs.”
Viņa atziņa rosina ci tādāk palūkoties uz tagad notiekošo. Esam pārāk daudz iestiguši analīzē, izvērtēšanā, projektu radīšanā. Slīkstam birokrātiskajos kontrolētāju un uzraugu ziņojumos, pieprasījumos un pārskatos. Piemēram, lai visi remonta darbi uz ceļa no Bauskas līdz Grenctālei tiktu labi padarīti, darbu uzraudzīšanai nolikts iztērēt ap pusmiljona eiro. Vai tiešām strādnieki tik slikti strādā, ka tāda nauda jātērē viņu veikuma pieskatīšanai?
Tāpēc jau laikraksti pilni ar darba piedāvājumiem, jo vajag cilvēkus, kas reāli strādātu. Šādi cilvēki nepieciešami, gan ceļu būvējot un maizi tirgojot, gan politisko klīsteri Saeimas namā vārot. Pirms 15 gadiem tādi bija – strādāja, sargāja, ja arī šaubījās, tad tikai mirkli.
