Kādā vietā Rīgā mani vienmēr pārņem pasaulīgas skumjas. Un tie nav Meža kapi, bet gan Latvijas valsts Labklājības ministrija.
Kādā vietā Rīgā mani vienmēr pārņem pasaulīgas skumjas. Un tie nav Meža kapi, bet gan Latvijas valsts Labklājības ministrija. Tās rīkotajos informatīvajos pasākumos arvien nākas dzirdēt kaut ko satriecošu un prātu apdullinošu.
Augusta sākumā piedalījos žurnālistiem rīkotā seminārā par sociālās apdrošināšanas un pensiju reformas būtību. Piedāvātā pensijas aprēķināšanas formula ir šāda: «Cilvēks saņem 150 latu lielu algu un katru mēnesi 30 latu tiek ieskaitīts viņa vecuma pensijas kapitālam. Gadā tie ir 360 latu.» Viss bija skaidri un saprotami līdz brīdim, kad kolēģe no Tukuma uzdeva loģisku jautājumu – kā būs ar cilvēkiem, kuru alga ir mazāka par 150 latiem? Šajā strādājošo grupā ir valsts un pašvaldību uzņēmumu darbinieki, pedagogi, medmāsas, feldšeri, apkopējas, sekretāres, pārdevējas. Kāda pensija būs tiem, kuri saņem valsts noteikto minimālo algu, kas pašlaik ir 50 latu mēnesī?
Labklājības ministrijas Sociālās apdrošināšanas departamenta direktors Ingus Alliks atbildēja, ka cilvēki paši esot vainīgi, ja strādājot par minimālo algu. Vajagot būt aktīvākiem, meklēt citu darbu, kur lielāka alga un vēlāk arī pensija, ieteica I. Alliks.
Turklāt jāsaprotot, ka liela nasta esot tie pensionāri, kuru aktīvais darba mūžs pagājis padomju laikā, bet pensija viņiem jāpelna jaunajā valstī strādājošajiem. Šādas grūtības būšot ilgi, kamēr vien pensijā dosies pēdējais, kurš strādājis līdz 1996. gada 1. janvārim. Sapratu, ka arī es būšu nasta valstij, jo darba grāmatiņa man tika izrakstīta jau 1973. gadā, par ko arī atvainojos…
Lasītājiem atvainojos arī par Labklājības ministrijas departamenta direktora vārdiem. Viņš vēl bija pusaudzis 1988. gadā, kad ļoti daudzi no tiem, kuri tagad saņem cilvēka cieņu pazemojošas minimālās algas un pensijas, zem sarkanbaltsarkanajiem karogiem zvērēja atdot visu par Latvijas neatkarību. Neuzskatiet to par pārmetumu augstā ierēdņa jaunībai. Lai nu kas, bet jauni un gudri darbinieki valstij ir ļoti vajadzīgi. Ja vien viņiem būtu arī mazliet tā sauktās vēsturiskās atmiņas un sirdsprāta, ko sauc par cilvēcību.
Kāda korespondente atgādināja par laukos dzīvojošajiem pirmspensijas vecuma cilvēkiem, kuri strādāja agrākajās kopsaimniecībās. Algota darba vairs nav, nodokļus nav, no kā maksāt, pārtiek no tā, ko izaudzē. Kādas būs šo ļautiņu pensijas un vai vispār būs? Uz šo jautājumu žurnālistiem tika atbildēts ar pārmetumu: mēs vienmēr akcentējot, ka citiem Latvijas valstī klājas slikti, un it kā aizmirstot, ka daudziem taču klājas ļoti labi.
Šie vārdi lika saprast, kur atrodos. Acīmredzot tieši par tiem, kuriem jau klājas labi, gādā arī Labklājības ministrija.
