Riodežaneiro Olimpiskās spēles, kas svētdien noslēdzās Brazīlijā, ieies vēsturē ar dopinga skandālu, kad dalību tajās liedza daudziem Krievijas sportistiem. Notikušo un Latvijas sporta politiku tā gaismā «Bauskas Dzīvei» komentē profesionāla basketboliste un trenere, Bauskas novada sporta centra «Mēmele» direktore LĪGA RIMŠEVICA:
– Dopinga lietošanas jautājums Krievijā pirms Olimpiādes tika pacelts augstā līmenī, lai gan šī valsts visu laiku gājusi uz labākiem rezultātiem un godalgām, liekot profesionālajiem sportistiem papildus kaut ko lietot. Medicīniski rekordu sasniegšana jau sen ir sacensība par to, kurš nākamais sasniegs jaunu līmeni, izmantojot vielas, ko kontrole vēl nav aizliegusi. Sporta lielvalstis ievieš arvien ko jaunu, ko pēc tam analizē un aizliedz, bet tikmēr jau darbojas citi līdzekļi. Krievi ir ļoti mērķtiecīgi strādājuši ar to, un profesionāliem sportistiem tiek dots viss. Bieži valstiskā līmenī tas notiek, pašiem sportistiem neko neprasot, jo atlase milzīga. Lai izsistos, daudz jādara, un, ja treneris kaut ko dod, tiek ņemts jebkas bez ieru-nām. Ja to nedari – ej, aiz tevis stāv rinda gribētāju! Krievijas sistēma ar liegumu piedalīties Olimpiādē tagad ir mazliet «piegriezta», taču skaidrs, ka tas bija politisks lēmums, kaut arī Olimpiāde nav tā vieta, kur politikai būtu jādominē. Visvairāk žēl sportistu, kas cīnījušies, lai startētu Olimpiādē – tas ir karjeras augstākais mērķis. Taču redzams, ka sistēma skar visus valsts sportistus, pat ja viņi trenējas citā valstī, un tā nav viegli salaužama.
Papildu līdzekļi profesionālajiem sportistiem jālieto, tā tas bija arī manā profesionālajā karjerā – ja ārsts pēc spēles deva paša uzjauktu dzērienu, nejautājām, vai to drīkst. Tiesa, tajā, visticamāk, bija pilnīgi atļautas aminoskābes, vitamīni, vielas, kas palīdz organismam ātrāk atjaunoties, jo slodze ir milzīga un bez palīdzības tas nav iespējams. Bez medicīnas profesionālais sports nevar pastāvēt, lai maksimāli izmantotu organisma resursus. Profesionālais sports nenozīmē veselību, un tikai nedaudzi ar to dažos labākajos karjeras gados sasniedz tik daudz, lai nodrošinātu sevi materiāli visai dzīvei. Tas izdodas lielām zvaigznēm un tiem, kuri saņem dāsnus reklāmas līgumus. Pārējiem jāieliek pamats tālākajai darbībai kā treneriem vai citās jomās. Profesionālais sports kalpo valsts prestižam, tāpēc valstis tajā iegulda lielus līdzekļus.
Latvijas valsts politika sportā jau ilgāku laika vērsta uz mērķi – sports visiem, un tas, manuprāt, ir pareizs virziens. Problēma ir pasivitāte – cilvēki nevēlas kustēties, vecāki skolēniem meklē ārsta zīmes, lai viņiem nevajadzētu piedalīties stundās. Par kādiem olimpiešiem mēs varēsim runāt pēc 20 gadiem, ja jauniešos nav vairs mērķtiecības, lai kaut ko sasniegtu? Līdz ar brīvību vecākiem un skolai jāiemāca bērnam atbildība un spēja strādāt noteiktā režīmā, ja viņam ir talants un iespējas kaut ko sasniegt. Mani biedē, ka vairākums bērnu dzīvo virtuālā vidē, kur viņiem ir simtiem draugu, tur viņi ir stipri un gudri bez īpašas piepūles.
Sports prasa milzīgu spēka ieguldījumu un mērķtiecību, te vajadzīga atlase, lai izceltu labākos. Ir dabas talanti, kurus vecāki nesūta sportā, bet mākslas skolā. Vecākiem jāiemācās novērtēt savu bērnu spējas, savukārt skolotājiem – apgūt jaunas metodes, ar kurām ieinteresēt audzēkņus. Tad būs vieglāk noturēt bērna motivāciju pusaudža gados, lai viņam pašam rastos vēlme kaut ko sasniegt. Pirmais solis ir sporta ieskaites atjaunošana, lai bērniem būtu gandarījums par stundās paveikto. Otrais – vairāk resursu jādod lauku sporta skolām, jo daudzi līdzšinējie olimpieši auguši tajās. Jāatjauno normāls kustību režīms agrā bērnībā, kad bērniem jāskraida pa āru, jāspēlē «sunīši» jeb «ķerenes», jālec ar lecamauklu un «klasītes», jābrauc ar riteni utt. Ja pirmajā klasē no 80 bērniem normāla stāja ir trijiem, tikai trīs prot lēkt ar lecamauklu un ceturtdaļai ir diagnozes, kas neļauj piedalīties sporta stundās bez speciālas programmas, mēs nevaram cerēt ne uz olimpiešiem, ne veselīgu sabiedrību.
