Rundāles pils muzeja direktors Imants Lancmanis atklāj interesantus notikumus no Pētera Bīrona vecākās meitas – Sagānas hercogienes – dzīves.
Latviešu valodā nesen ir izdota čehu rakstnieces Boženas Ņemcovas 1855. gadā sarakstītā grāmata «Vecmāmiņa». Tas nav vēsturisks romāns, bet stāsts par vienkāršas ģimenes dzīvi Ratiboržices ielejā, kur atrodas Sagānas hercogienes Katrīnas muižas kungu māja. Grāmatas vairākās epizodēs ar lielu sirsnību autore ataino daiļo aristokrāti – Kurzemes pēdējā hercoga Pētera Bīrona vecāko, Jelgavā dzimušo meitu Katrīnu Frīderiki Vilhelmīni.
Vieno vēsturiskas saiknes
Grāmatas izdošanu atbalstīja Rundāles novada dome, Čehijas Republikas vēstniecība Latvijā, Čehijas Kultūras ministrija un Čehijas Nacionālā bibliotēka. Ratiboržices muižā ir bijuši daudzi baušķenieki, jo tā atrodas netālu no Bauskas sadraudzības pilsētas Nāhodas. Katru gadu Nāhodā notiek Kurzemes dienu svinības par godu hercogam Pēterim Bīronam. Ratiboržices muižas kungu māju čehu restauratora Miloša Gavendas pavadībā ir apmeklējuši arī Latvijas Restauratoru biedrības pārstāvji.
Boženas Ņemcovas grāmata nav vienīgā, kurā pieminēta Sagānas hercogiene. Latviešu valodā 2001. gadā tika izdots čehu mūsdienu rakstnieces Helenas Sobkovas pētījums «Sagānas Katrīna». Grāmatas autore ir apmeklējusi arī Rundāles pili un citas ar Kurzemes-Zemgales hercogu dzimtu saistītas vietas. Vēsturiskās saiknes, kas vienoja Čehiju un Latviju, ir aktuālas arī mūsdienās. Bauskas pils restaurāciju un rekonstrukciju veica čehu firma «Miloš Gavenda», procesā iesaistījās arī arhitekti un dažādu nozaru amatnieki.
Manto vecākā meita
Rundāles pils muzeja direktors Imants Lancmanis stāsta par Sagānas hercogieni un zīmīgiem notikumiem Kurzemes pēdējā hercoga Pētera dzīvē:
– Hercoga vecāko meitu Kurzemē pazīst kā Vilhelmīni, bet Čehijā – kā Katrīnu. Sagānas hercogu titulu Bīronu dzimta ieguva, kad Pēteris 1786. gadā Silēzijā, kas bija pakļauta Prūsijai (tagad – Polijas teritorija), iegādājās Sagānas hercogisti. Politiskie notikumi liecināja, ka Kurzemes hercogistei draud sabrukums, tādēļ Pēteris jau laikus nodrošinājās, iepirkdams īpašumus ārzemēs. Viņš 1792. gadā iegādājās arī Nāhodas pili, kas atradās Austrijas valdījumā. Hercogs Pēteris 1795. gadā, kad Kurzemes hercogisti pievienoja Krievijas impērijai, atteicās no troņa un galvenokārt dzīvoja Sagānā, bet Nāhodā tikai epizodiski.
Nāhodas īpašumā atradās vairākas nelielas lauku muižas – arī Ratiboržice. Tieši to izvēlējās hercoga vecākā meita Vilhelmīne. Viņa mantoja sava tēva galvenos īpašumus un kļuva par Sagānas hercogieni.
Pēteris Bīrons ilgi pūlējās panākt, lai īpašumus varētu mantot dzimtas sievietes, jo viņa vienīgais dēls bija miris bērnībā. Lai dabūtu Prūsijas karaļa atļauju, hercogs Pēteris iztērēja vienu miljonu dālderu. Vilhelmīne mantoja gan Sagānu, gan Nāhodu. Pēc viņas nāves īpašumus pārņēma māsa Paulīne, pēc tam – jaunākā māsa Doroteja, tad viņas dēls.
Neveiksmīgas laulības
Vilhelmīne bija ļoti bagāta, apdāvināta un ļoti skaista. Imants Lancmanis spriež:
– Bagātība un skaistums tādās ievērojamās devās var kļūt bīstami. Vilhelmīnei pagalam neveicās ar vīriešiem. Iespējams, lūzums notika, kad Prūsijas karalis neatļāva Vilhelmīnei precēties ar viņas lielo mīlestību Prūsijas princi Luiju Ferdinandu. Tam sekoja depresija un vētrains romāns ar zviedru baronu Mauricu Armfeltu. Ārlaulībā Vilhelmīnei piedzima meita Gustava, kuru izaudzināja citi cilvēki. Ar meitu hercogiene nekad nesatikās. Iespējams, lai izskatītos pieklājīgāk, Sagānas hercogiene steigšus apprecējās ar franču princi Žilu de Roānu, bet drīz vien izšķīrās un devās laulībā ar krievu kņazu Vasiliju Trubeckoju. Viņš bija robusts armijas virsnieks. Arī šai savienībai nebija lemts ilgs mūžs. Vēlāk Vilhelmīne apprecējās ar grāfu Rūdolfu fon der Šūlenbergu. Visu mūžu hercogiene pavadīja trauksmainos, nemierīgos meklējumos. Viņa bija pārsātināta ar visu, kas dots. Paradoksāli, ka Vilhelmīnes dzīve bija spilgta, bet ne laimīga.
Māsu dažādie likteņi
Grāmatas «Vecmāmiņa» epizodēs hercogiene ir attēlota kā iejūtīga, laipna un līdzsvarota aristokrāte, kura sirsnīgi izturas pret visiem cilvēkiem. Imants Lancmanis uzskata:
– Vilhelmīnei, kura bija vīlusies dzīvē, Ratiboržice bija patvērums, kur paglābties no Eiropas spožās galma gaisotnes. Tur viņa jutās mierīga un atslābināta – tādu viņu rāda rakstniece Božena Ņemcova. Vilhelmīne visu laiku traucās pa Eiropu, ceļoja, kaut ko nemitīgi meklēja. Piedzimstot Gustavai, akušiera vainas dēļ hercogienei vairs nevarēja būt bērnu. Šo tukšumu viņa aizpildīja, pieņemot audžumeitas. Gustavai viņa pat netuvojās, lai netiktu atklāts noslēpums – bērna piedzimšana ārlaulībā.
Kurzemes hercogam Pēterim un viņa sievai Dorotejai fon Mēdemai bija četras meitas. Jaunākā – Doroteja – apprecējās ar Napoleona ministra Šarla de Taleirāna brāļadēlu grāfu Edmonu de Taleirānu. Viņas dzīve ir atspoguļota Mišelīnas Dipuī romānā «Dino hercogiene».
Pētera meita Paulīne kļuva par miniatūras Prūsijas valstiņas troņmantnieka sievu, bet visai īpatnējs liktenis bija Johannai. Viņa savaldzināja Nāhodas teātra direktoru un kopā ar viņu aizbēga. Hercogs Pēteris vēl paguva vieglprātīgo meitu izslēgt no testamenta. Turpmāk viņa pārtika tikai no māsu labvēlības, toties nodzīvoja jauku, mierīgu un ilgu mūžu Lēbihavas pilī.
