Narkomānija kļuvusi par vēl vienu mūsu sadzīves neatņemamu nelaimi, līdzīgi kā bezdarbs, alkoholisms, AIDS.
Narkomānija kļuvusi par vēl vienu mūsu sadzīves neatņemamu nelaimi, līdzīgi kā bezdarbs, alkoholisms, AIDS. «Narkotikas ienākušas mūsu sadzīvē, tās iznīdēt vairs nav iespējams, jāmācās sadzīvot,» atzina kāda policijas amatpersona. Sadzīvot un tomēr nesamierināties, iemācīties neielaist šo nevēlamo viešņu savā ģimenē, pasargāt no tās bērnus. «Lai atbrīvotos no narkotiku lietošanas, vajadzīgs milzu gribasspēks. Neticu, ka cilvēkam tik liels tas varētu būt,» liecina kāda māte, kurai dēlu atņēmušas narkotikas. Sabiedrība tomēr rokas bezspēkā nav nolaidusi, ir daudz iespēju ārstēties, «sākt dzīvi no jauna». Galvenais, to vajag ļoti, ļoti gribēt. Pašam gribēt un pašam izlemt.
Šajā publikācijā nebūs padomu, zinātnieku atziņu. Būs divi stāsti, divi likteņi, divas traģēdijas. Secinājumi katra paša ziņā. Uzrunātie cilvēki dzīvo mūsu vidū Bauskas rajonā, vārdi mainīti.
Gribētu nodzīvot garu un skaistu mūžu…
VIKTORAM ir 25 gadi, narkotikas lieto kopš 1996. gada, tātad no 19 gadu vecuma. Pirms pāris mēnešiem ir atbrīvots no ieslodzījuma. Cietumā pavadījis divus gadus par zādzību.
Kā tas tev sākās?
– Kad pirmo reizi atgriezos no ieslodzījuma, satiku senus paziņas. Bija problēmas dzīvē, viņi pastāstīja, kā tās varot aizmirst. Iepotēju stimulatoru, laikam efedronu, un jutu patīkamu uzbudinājumu. Pēc kāda laika gribējās atkārtot, vēlāk sāku lietot opiātus.
Ko tagad lieto?
– Nu jau pāris mēnešus neko, vienkārši nav naudas. Pirms tam potēju heroīnu. Tas bija kaut kad decembra beigās.
Cik tu maksāji?
– Deva maksā 40 līdz 50 latu, tas ir, tad, ja pērk pa tiešo, bez starpniekiem. Man devas pietika dienām divām.
Tā ir liela nauda, kur to dabūt?
– Jāiet zagt. Tas arī principā bija iemesls, kāpēc mani iesēdināja. Magones jau var savākt tepat ciemā, pastaigājot pa dārziem. Dažreiz izdodas arī ar saimniekiem sarunāt, lai ļauj magones noraut.
Bet ja saimniece nedod, dzen projām?
– Atbilde pavisam vienkārša: «Nedosi ar labu, atnāksim vakarā, izmīdīsim gurķus, zemenes!» Nu kurš magoņu dēļ ļaus dārziņu izpostīt!
Tu saki, ka kādu laiku vairs nelieto narkotikas. Vai pārtraukt ir tik vienkārši?
– Man ir meitene, ilgu laiku mānīju viņu, bet nu vairs negribu melot. Darba nav, pie naudas arī grūti tikt.
Bet ja dabūsi darbu, būs nauda, vai negribēsies atkal?
– Neesmu pārliecināts.
Kas būtu jādara, lai tomēr reiz izrautos no narkomānijas purva?
– Jāmaina vide, paziņu loks, bet tas nav tik vienkārši. Aizbraukšu kādu reizi uz Rīgu, atkal satikšu vecos draugus. Neesmu drošs, ka viss nesāksies no gala.
Bet tu nebrauc uz Rīgu!
– Ko lai es te, laukos, daru? Darba nav, uz gateri negribu iet strādāt, principa pēc un nemaksā arī neko tur.
Tavs paziņa Sergejs arī lieto narkotikas, turklāt viņš ir inficējies ar HIV. Zini, kur viņš to dabūja? Tu no tā nebaidies?
– Sergejs inficējās 1998. gadā. Es tomēr skatos, kādas šļirces lietoju, tāpēc man nav ko baidīties. Kad Sergejs inficējās, mēs tajā laikā abi ar vienu adatu dūrāmies. Viņam konstatēja HIV, man ne. Pēc tam mani arestēja. Analīzes esmu nodevis, bet tās neko nav uzrādījušas.
Tomēr risks inficēties pastāv?
– Ja šļirces izmazgā pēc katra dūriena, tad neko nevar saķert. Esmu gan Rīgā redzējis skatus: sēdi, dur sev, pienāk kāds no malas, paprasa, vai esi «tīrs». Ja atbild, ka «tīrs», paņem poti un iedur. Tas skats mani atbaidīja, pats tā necenšos darīt.
Vai nenožēlo to pirmo reizi, kad pamēģināji narkotikas?
– Protams, ka nožēloju. Ja reiz tai robežai esi pārkāpis, tad atpakaļceļa vairs nav.
Ko teiktu tiem, kuri tomēr grib pamēģināt?
– Tas nav nekas īpašs. Labi, pāris pirmās reizes izjūti kādu kaifu, gaisīgs noskaņojums, bet pēc tam vairs nekā nav. Pēc kādas trešās ceturtās reizes ir tikai vēlme lietot vēl. Pamosties no rīta un jūti, ka vajag atkal.
Vai tu esi pārliecināts, ka tiksi no narkomānijas vaļā un nodzīvosi garu un skaistu mūžu?
– Nu domāju es tā, domāju, bet pārliecināts neesmu. Vai atkal nesalūzīšu, un tad viss aizies vecajās sliedēs.
Vai mīlestība nevarētu būt tas spēks, iemesls, lai pārtrauktu lietot?
– Viss ir atkarīgs no paša. Vari mānīt citus, stāstīt viņiem, ka nelieto. Tā arī savai meitenei tiku stāstījis. Es tagad jums arī varu sasolīt nezin ko. Jābūt gribēšanai. Man jau ir 25 gadi, tas vēl nav vecums, bet nav arī maz.
Tas ir bezcerīgi. Neviens neko nevarot palīdzēt
ZARIŅU ģimenē bija trīs bērni. Vecākais dēls traģiski gāja bojā, bet jaunākais nomira pagājušā gada rudenī no narkotiku pārdozēšanas. Vēl ģimenē ir meita, kura arī lieto narkotikas. Kad Andrejs pērnruden nomira, viņam bija 26 gadi, narkotikas bija lietojis piecus gadus.
Kā dēls sāka lietot narkotikas, kur viņš tās dabūja?
– Kā vairums, sāka ar zālīti. Tad vēl un vēl vajadzēja, jau kaut ko stiprāku. Rīgā ir visādas «točkas». Mēs zinājām to, teicām, lai nelieto. Ielikām viņu pat slimnīcā, samaksājām 150 latus, lai noņem «lomkas». Bet pēc ārstēšanās atkal sāka. Nu neko jau tur viņam neizārstēja, tikai uz to brīdi iztīrīja organismu. Kad nebija narkotiku, viņš kā slims. Vajag un viss. Pēdējā laikā dēls lietoja heroīnu.
Tas nav lēti. Kur viņš dabūja naudu?
– To jau viņi paši dabū. Visur draugi, cits citam izlīdz. Dažreiz mēs arī naudu devām. Redzi, ka tik ļoti mokās, ka tūlīt būs gals, kā lai nedod?
Vai jūsu ciemā viegli dabūt narkotikas?
– Šeit nav, jābrauc uz Rīgu.
Atvainojiet par jautājumu, taču kā Andrejs nomira?
– Meitai bija dzimšanas diena, svinējām, dzerts tika arī šņabis. Viņš iegāja vannas istabā. Pēc laika gājām skatīties, izlauzām durvis, bet Andrejs jau bija sadūries un zaudējis samaņu, tomēr vēl dzīvs. Ātrā palīdzība aizveda, nedēļu nogulēja komā, smadzenes vairs nestrādāja un tā arī nenāca pie samaņas.
Vai šajos piecos gados viņš bija kļuvis daudz citādāks?
– Nevisai. Citi kļūstot nervozi, bet mūsējais neko. Pēdējā laikā varbūt tikai tāds satrauktāks. Viņam bija arī sieva.
Vai viņa nevarēja vīru iespaidot, atturēt no narkotiku lietošanas?
– Nevar apturēt ne sieva, ne ģimene. Ja pats negribēsi, tad neko. Kad Andrejs bija ieslodzījumā, tad jau pusgadu nelietoja. Tā viņš vismaz teica. Kad atnāca mājās, atkal atsāka. Ja nebūtu, kur narkotikas dabūt, tad varbūt arī izturētu.
Ko ieteiktu citām mātēm, lai viņas nepiemeklētu tāda nelaime?
– Man nav padoma. Es tikai zinu, ka izdarīt nevar neko. Meita arī lieto, viņa gan atbild, ka tikai pīpējot «zālīti». Esmu viņu likusi slimnīcā, situsi, dzinusi ārā no mājām, nekas nepalīdz. Tas ir pilnīgi bezcerīgi. Kurš to ir pamēģinājis, tas cilvēks ir beigts. Un tagad jaunie tik daudz to dara.
Bet jūs taču jaunībā nelietojāt. Kāpēc meita un dēls iesāka?
– Mūsu laikos tādu narkotiku nebija. Mēs iedzērām vīnu vai šņabi kādā ballītē, tas jau bija daudz. Tagad visi, jaunatne, cits citu ievelk, pat jau skolā noprovē. Vienu, divas reizes pamēģina, un viss. Tajos laikos bija lielāka kārtība, cita dzīve, bērni bija normāli.
Varbūt jūs neesat vainīga, ka savus bērnus nenosargājāt, bet gan sabiedrība, apstākļi, kādos dzīvojam pēdējos desmit gadus?
– Es neesmu spējīga nosargāt. Vai tad es esmu saviem bērniem ienaidniece? Es vēlos, lai viņi to dara? Es to negribēju. Meitai tagad ļauju draudzēties ar kādu puisi, varbūt tas izglābs. Tā man ir vienīgā cerība, bet ļoti maza.
Meitas draugs lieto narkotikas?
– Nē, tikai dažreiz uzpīpē «zālīti».
Varbūt vecākiem nevajag bērniem skolā naudu dot, lai viņi to neiztērē narkotikām?
– Viņi paši dabū, kaut ko nozog, «sabīda» lietas. Labi, ka mūsējais nenesa mantas no mājām ārā.
Kā jūs raksturotu Andreju, kad bija maziņš?
– Ļoti labs, paklausīgs, kārtīgākais no visiem mūsu bērniem, blēņas nedarīja. Kad iznāca no slimnīcas, ārsts teica: «Radiet viņam tādu vidi, lai viņš netiek pie narkotikām!» Dzīvojām Rīgā, pārvācāmies uz laukiem, tomēr tas viņu neglāba. Darbu arī nevarēja nekādu dabūt. Jauniem tagad nav, ko darīt, bet naudu vajag, tad jāķeras pie narkotikām. Liela nozīme ir arī izglītībai, profesijai. Mūsu dēlam tās nebija.
Vai jūsu dēls saprata, kas ar viņu var notikt?
– Jā, es teicu: «Nezodz, nelieto narkotikas! Tiksi cietumā, nomirsi.» Viņš man piekrita, tomēr neklausīja. Dēla ģimenē bērnu nebija, iespējams, ka tas no narkotiku lietošanas. Reiz Andrejs tā arī atbildēja: «Man ir vienalga, kas notiks, bet narkotikas es atmest nevaru.» Es cīnījos par viņu, bet nesekmīgi. Viņš jau negribēja mirt…
***
Tādi ir šie divi stāsti, bezgala nežēlīgi skaudrajā patiesumā. Tas ir šo cilvēku viedoklis. Policijas darbinieki to komentēja nedaudz citādāk, vainas, atbildības un nākotnes uzsvarus saliekot citur. Šajā gadījumā tas nav svarīgi.
Tās ir šo cilvēku dzīves, viņu likteņi. Lai šis ir pārdomu materiāls ikvienam, kurš šaubās, baidās vai netic.
P. S. Par palīdzību materiāla tapšanā pateicos Bauskas rajona Policijas pārvaldes Kriminālpolicijas un lauku iecirkņu policijas darbiniekiem.
