Līdzīga pagātne un ideāli tuvina Lietuvu un Latviju. Deviņus gadus vecā Ģertrūde grāmatas atvēršanas svētkos Pakrojā ir sava tēta Toma Šerna pavadone un asistente.
Līdzīga pagātne un ideāli tuvina Lietuvu un Latviju
Deviņus gadus vecā Ģertrūde grāmatas atvēršanas svētkos Pakrojā ir sava tēta Toma Šerna pavadone un asistente. Kafijas pauzē no saldumu trauka viņa paņem konfekti un noliek tētim uz apakštasītes. Vēlāk Ģertrūde, tāpat kā Toms Šerns, apmeklētāju grāmatās raksta autogrāfus. Meitenes tētis pārvietojas ratiņkrēslā. Viņš ir vienīgais Medininku muitas kontroles punkta traģēdijā izdzīvojušais.
Traģēdijas liecība
Bruņotās vienības OMON kaujinieki 1990. gada 31. jūlijā Medininkos nogalināja septiņus muitas darbiniekus. Par neatkarības atjaunošanas pirmā gada dramatiskajiem notikumiem grāmatu “Vakar bu vo rytoj” (“Vakardiena bija rīt”) ir uzrakstījusi žurnāliste Aurēlija Arlauskiene. Lietuvas Rakstnieku savienība to ir atzinusi par 2007. gada labāko dokumentālās prozas darbu un autorei piešķīrusi prēmiju.
Valstī turpinās grāmatas publicitātes kampaņa. Latvijas pierobežas pilsēta Pakroja 8. februārī bija jau 11. apdzīvotā vieta, kurā notika izdevuma atvēršanas svētki. Sadarbībā ar vietējo pašvaldību tos rīkoja Pakrojas rajona laikraksta “Auksine Varpa” žurnāliste Nijole Padoriene. Ielūgumu piedalīties svētkos saņēma arī “Bauskas Dzīve”. Abu preses izdevumu žurnālistu kontakti, kas nodibināti 1991. gada barikāžu laikā, ir saglabājušies līdz Lietuvas neatkarības atjaunošanas 90. jubilejai, ko valstī svinēs rīt, 16. februārī.
Svinēs klusumā
Latvieši uzskata, ka dienvidu kaimiņi allaž ir bijuši patriotiskāki un vienotāki. Tomēr lietuvieši domā citādi. “Valsts dzimšanas diena ir svarīgs notikums, ko droši vien akcentēs Viļņā, bet citās apdzīvotās vietās valda klusums. Jonišķos, kur es dzīvoju, nekādas svinības iedzīvotājiem nav paredzētas. Par svētku noskaņu būs gādājušas tikai aktīvākās pašvaldības. Tāda attieksme mani skumdina. Pozitīvs piemērs ir Latvija, kas valsts gadadienai sāka gatavoties jau pērn, organizējot dažādas aktivitātes bērnu, jauniešu un citām auditorijām,” spriež tulkotāja Dzintra Elga Irbīte. Viņa ir Lietuvas latviete vairākās paaudzēs. Dzintras dzimto valodu lieliski ir apguvis viņas vīrs – dzejnieks Jons Ivanausks, 20 grāmatu autors.
“Gadu gadiem es regulāri braucu uz Latvijas Nacionālo operu. Otras tādas vietas kā jūsu opernams Baltijā nav. Man tajā patīk viss – lieliskās izrādes, šveicari baltos cimdos, sieviešu dārgo smaržu aromāts, mazi bērni, kas brīnuma gaidās ir bijīgi un pieklusuši.”
Vlads Baranausks
Atver vārtus latviešiem
Ar aizrautību, kas piemīt radošiem cilvēkiem, Dzintra un Jons starp abām valstīm ir izveidojuši drošu kultūras tiltu. “Es palīdzu mūsu lasītājiem iepazīt mūsdienu latviešu literatūras daudzveidību. Esmu tulkojusi Noras Ikstenas, Māras Zālītes, Laimas Muktupāvelas, Evas Mārtužas, Dagnijas Dreikas, Valda Rūmnieka un citu rakstnieku darbus. Ar visiem man ir pastāvīgi personiski kontakti. Vai zināt, ka Lietuvā vispopulārākā latviešu rakstniece ir Laima Muktupāvela, bet viņas romāns “Šampinjonu derība” atrodas pieprasītāko grāmatu sarakstā? Dažiem tulkošanas projektiem esmu saņēmusi Latvijas Kultūrkapitāla fonda atbalstu. Mēdzu pajokot, ka man pieder monopols, jo esmu Lietuvā vienīgā, kas tulko latviešu literatūru. Bet sākās viss 90. gadu vidū, ieraugot, cik daudzi lietuviešu rakstnieku darbi ir latviskoti, kad mums vēl nebija nevienas iztulkotas latviešu autora grāmatas. Situācija bija absurda, tāpēc nolēmu rīkoties. Vērsos mūsu Rakstnieku savienībā, citās valsts un nevalstiskās organizācijās, un tie vārti pamazām atvērās. Tagad ir ļoti daudz pasūtījumu,” atklāj Dzintra Irbīte. Savukārt Jons Ivanausks piemetina, ka dzīvesbiedre ir tulkojusi arī Dobeles un Jonišķu literātu apvienības kopīgo dzejas grāmatu, bet viņš jau piecas reizes Jelgavā piedalījies lietuviešu dzejas dienās.
Izjūtu kontrasti
Jonam Ivanauskam ir optimistisks skatījums par 18 gadiem, kas nodzīvoti neatkarību atguvušajā valstī. Vispirms viņš min vārda un pārvietošanās brīvību: “Es varu izdot savas grāmatas, popularizēt lietuviešu dzeju, veidojot krājumus ar paralēliem tekstiem franču, latviešu, angļu valodā, ivritā. Varu ceļot pa Eiropu un pasauli, iepazīt kultūru daudzveidību, apmeklēt savus Lielbritānijā dzīvojošos bērnus. Es baudu brīvību, kas radošiem cilvēkiem ir nepieciešama kā gaiss. Vienīgais, kas manī izraisa bažas par valsts nākotni, ir Lietuvas iedzīvotāju izceļošana no valsts. Vairākums no viņiem neatgriežas. Beidzamajā laikā emigrē aizvien vairāk ģimeņu.”
Izceļošanas jautājumā Dzintra Irbīte ir vēl skeptiskāka: “Mazās pilsētiņās jauniešu tikpat kā nav, jo visi ir devušies uz ārzemēm. Es redzu, kas notiek tuvākajā apkārtnē, – viss izskatās kā izmiris. Laukos vecāki cilvēki grimst pesimismā, jo viņu dzīvē 18 neatkarības gados nekādas pozitīvas pārmaiņas nav notikušas.”
Atgriežas vēsturē
Grāmatas atvēršanas svētkos Toms Šerns par sevi un piedzīvoto traģēdiju nerunā. Privātās telpas neaizskaramības principu grāmatā ievērojusi arī autore Aurēlija Arlauskiene. Muitas darbinieks atklāj: “Četrus mēnešus domāju, vai piekrist piedāvājumam 1990. gada notikumus atspoguļot grāmatā. Tad atskārtu, ka tas būs stāsts nevis par mani, bet par valsts vēstures traģiskām lappusēm. Šodien labi apzinos, ka notikumi daudziem jau būtu aizmirsušies, ja grāmata nerosinātu tajā laikā atgriezties. Tas ir jādara noteikti, jo, manuprāt, Lietuvas neatkarība vēl ir ļoti trausla. Mēs daudz ko nezinām un nesaprotam. Es, piemēram, nevaru aptvert, ka krimināllieta par Medininku traģēdiju vēl nav pabeigta. Valstsvīru aizbildināšanās par nespēju atrast noziedzniekus ir meli. Nu kā var tā būt, ka zināms ir tikai viens Latvijā aizturētais OMON slepkava? Kamēr taisnība nav uzvarējusi, valsts neatkarības pamati ir nedroši.”
Toms Šerns ir kļuvis par evaņģēliskās reformātu baznīcas garīdznieku, bet vienlaikus ir arī Lietuvas muitas departamenta darbinieks. Visus šos gadus viņš ārstējas. Līdzekļi, kas jaunās grāmatas publicitātes kampaņā tiek iegūti no pārdošanas, ir paredzēti Toma rehabilitācijas izdevumu apmaksai.
Vieno mākslas aura
Grāmatas autore Aurēlija Arlauskiene ir Lietuvā vadošā pētnieciskās žurnālistikas pārstāve. Viņa ir bijusi ārzemju reportiere Maskavā, Rietumsibīrijā, Gruzijā, Osetijā. “Kad sāku rakstīt grāmatu, pametu darbu nacionālajā laikrakstā “Respublika”. Toreiz vēl nenojautu, ka manā dzīvē notiks pārmaiņas. Pašlaik vācu materiālus jaunai grāmatai par Lietuvas muitas vēsturi no 1990. gada līdz mūsdienām. Jau ir noslēgts līgums ar izdevējiem – Muitas departamentu. Mans mērķis ir nevis apkopot “sausus” faktus, bet stāstīt par to, kā veidojušies muitnieku likteņi pēc neatkarības atgūšanas.
Esmu ļoti, ļoti aizrāvusies ar pētījumiem, presē vairs neatgriezīšos.”
Šauļu Drāmas teātra aktieri Vlads Baranausks un Nomeda Bečiūte sarīkojumā lasīja grāmatas fragmentus. Klausītājos tas izraisīja dziļu emocionālu līdzpārdzīvojumu. Lai gan bija vēls vakars, publika nesteidzās mājās, bet pacietīgi stāvēja rindā, lai saņemtu rakstnieces, Toma un Ģertrūdes Šernu autogrāfus.
Iespēju dalīties pārdomās par Latvijas un Lietuvas kultūru ciešo saistību izmanto Vlads Baranausks: “Gadu gadiem es regulāri braucu uz Latvijas Nacionālo operu. Otras tādas vietas kā jūsu opernams Baltijā nav. Man tajā patīk viss – lieliskās izrādes, šveicari baltos cimdos, sieviešu dārgo smaržu aromāts, mazi bērni, kas brīnuma gaidās ir bijīgi un pieklusuši. Rīgā man dzīvo radi, satiekos ar kolēģiem un sekoju Latvijas teātru darbībai. Rīga man ir vieta, kur atgriezties un izjust īpašo mākslas auru.” ?
***
interesanti
Nacionālais diktātu konkurss šogad jau trešo reizi notiek Lietuvā.
rakstnieku īpaši izveidots teksts tika pārraidīts ar sabiedriskās TV, radio un interneta starpniecību.
Dalībnieki diktātu rakstīja šim nolūkam paredzētās pašvaldību zālēs. Dzimtās valodas prasmi varēja pārbaudīt arī ārzemēs dzīvojoši lietuvieši, kuri diktātu rakstīja diplomātisko pārstāvniecību birojos.
Konkursa otrā kārta būs 23. februārī Viļņā. Tajā piedalīsies 60 labākie valodas pratēji.
Janvārī diktāta rakstīšanā piedalījās ap 3000 lietuviešu.
***
uzziņai
Karaļa Mindauga kronēšana 1253. gada 6. jūnijā tiek uzskatīta par Lietuvas valsts nodibināšanas dienu.
15. gadsimtā Lietuvas teritorija sniedzās līdz Melnajai jūrai.
Vēlāk visas zemes tika apvienotas Polijas karalistē. Poliju sadalot, Lietuvu aneksēja Krievija, Prūsija un Austrija.
Neatkarību Lietuva atjaunoja 1918. gada 16. februārī.
Pēc padomju okupācijas Lietuva valstisko neatkarību pasludināja 1990. gada 11. martā.
Lietuvā ir aptuveni 3,5 miljoni iedzīvotāju, bet ārzemēs dzīvo vairāk nekā miljons lietuviešu.
Kopš 2001. gada valstī ir izveidoti desmit apriņķu, kas ir sadalīti 60 pilsētu un apgabalu pašvaldībās. Tās vēl sīkāk ir sadalītas 546 administratīvās teritorijās – seņunijās.
Pakrojas rajons, kurā ir astoņas seņunijas, ietilpst Šauļu apriņķī.
Rajonā ir 27,9 tūkstoši iedzīvotāju.
Bauskas rajona Padome un Pakrojas rajona pašvaldība ir starptautiskā kaimiņattiecību projekta sadarbības partneres.
