Bauskā piemin Knutu Skujenieku 80 gadu jubilejas reizē. Kā nekā novadnieks.
Knuts pats arī piedalās. Saules dārzā pie Plūdoņa pieminekļa uz soliem brīvu vietu vairs nav, ar Čepuli Aiju apsēžamies pie strūkl-akas. Triju fontānu simfonijas iespaidā noķeram tikai daļu no sagatavotā, iemācītā un skanošā. Pie Plūdoņa stāva, kas dažiem «ne visai», greznojas samtenītes, vēl sals tām nav iekodis. Nezin kāpēc dzejniekam piesieti trīs baloni, kokos – pa vienam, laikam krāšņuma dēļ. Viens piepūtenis piestiprināts arī koka pārliktnim sēdvietā pie strūklakas starp mani un Andri Ludvigu.
Kāds dzeltenīgi oranžs pārgalvis norāvies no piesaites un, draiski palēkdamies, joņo šurpu, turpu, pa vējam. Visvairāk uz mūsu pusi, it kā izrādīdamies mums un viņa piesietajiem brāļiem. Košā klaidoņa deju un strūklaku šalkoņas fonā dziesmas, vārsmas un paša Knuta dzejas lasījums ar īsu iestarpinājumu par vecumu, kad viengadnieki jau tur (rāda uz debesīm) varbūt dzejoļus raksta, lai tik raidot šurp, viņš iztulkošot, pareizāk, pārvedīšot baltu valodā.
Pa to laiku dzelteni oranžais balons iekritis kādu veiklu roku izceltās dolomīta plāksnes dobē, mums pie kājām. Nu tur tev arī jāpaliek, izejas nav, nolemjam. Bet ne. Šis ir atkal augšā un, vēja roku izcelts, apjoņo strūklakas gultu.
Latvijas lietuvietes dziesmā sveicina jubilāru, tak jau netālā Kurmenē dzīvojis. Pašā kulminācijā, kad nevaļīgākie steidzas pie Knuta ar puķītēm un viņu suminājuma vārdi iepinas strūklakas darbīgo fontānu melodijā, atskan plats «paukš!», un nemierīgais balons ir pušu, palikusi tikai dzelteni oranža čupiņa ar iezaļu pavadiņu. Tā tev vajadzēja, gribēji viens pats uz brīvību. Nesanāca. Zaļganais, viens no trim pie Plūdoņa piediegtajiem, pamazām izlaiž garu, tā arī nedabūjis paskrieties pa Saules dārza vēl spilgto zaļumu un strūklakas akmeņiem.
Esi sveicināts, Knut! Tu esi brīvs un bez pavadas, un dzīvs. Tev ir laimējies.
