Gribētu pastāstīt par kādu inteliģentu cilvēku, kurš strādā Skaistkalnes vidusskolā. Šī pedagoga vārds ir Ingus, viņš māca vēsturi. tā sākas vēstule, ko pirms nedēļas atradu savā elektroniskā pasta kastītē.
Gribētu pastāstīt par kādu inteliģentu cilvēku, kurš strādā Skaistkalnes vidusskolā. Šī pedagoga vārds ir Ingus, viņš māca vēsturi. tā sākas vēstule, ko pirms nedēļas atradu savā elektroniskā pasta kastītē. Tālāk uzskaitītas pedagoga labās īpašības, minēti iemesli, kāpēc par viņu vajadzētu pastāstīt citiem.
INGUS PAVINKŠNIS Skaistkalnes vidusskolā māca vēsturi, politiku un tiesības, audzina 6. klasi. Iepriekšējos skolēnus viņš audzināja no 5. līdz 12. klasei.
Vairāk nekā stundu ilgā saruna ar Ingu bija saturīga. Tika pārspriestas šo laiku politiskās norises, analizēta pedagoga darba sūtība. Ieklausoties skolotājā, pārņēma divējādas izjūtas – Ingus patiesi ir savā vietā, pedagoga darbs viņam ir tīkams. Taču ieskanējās arī šaubas, cik ilgi vēl. Ingus nevēlējās runāt par naudu, arī publikācijas virsrakstā paustā atziņa pilnībā nav viņa personības vadmotīvs. Tomēr šķiet, ka Ingus ideālistiskais pasaules uzskats arvien vairāk konfrontē ar reālo dzīvi.
Pastāsti, kā kļuvi par skolotāju!
– Dažbrīd uz šo jautājumu gribas atbildēt: dzīve greizi aizgāja. Kaut gan tas nav jāsaprot kā nožēla. Esmu netehnisks cilvēks, varbūt tādēļ izvēlējos studēt vēsturi, valodas.
Kāpēc tu joprojām strādā izglītības iestādē?
– Laikam esmu pārāk konservatīvs, neuzņēmīgs, lai visu sarautu, nocirstu kā ar nazi saikni ar iepriekšējo un sāktu ko jaunu. Arī no Skaistkalnes tā uzreiz doties projām nevaru. Taču ir tiesa, ka pašlaik skolotāja darbu traucē milzu nesakārtotība, neskaidrība. Šķiet, bērnu un pedagogu attiecības kāds mums liek veidot pēc principa: rīkojums – izpilde. Skolēnus pārpludina ar informāciju.
Vēstulē, ko es saņēmu, par tevi audzēkņi raksta: “Ar savām spožajām zināšanām skolotājs citā amatā, piemēram, par tulku ES varētu pelnīt tūkstošus.” Vai šis nav pietiekams arguments promiešanai?
– Saprotu, ka nekur nav maizes bez garozas. Piedāvājumi ir bijuši, taču man trūkst motivācijas. Man ir pārliecība, ka viss, ko es daru naudas dēļ, nav lemts veiksmei. Atceros, Vecsaulē mums stundas pasniegt no Bauskas brauca skolotājs Hammers. Nodarbības bija interesantas, bērniem ļoti patika. Un viņš taču to nedarīja naudas dēļ. Turklāt darbs skolā ne tikai prasa no cilvēka, bet arī daudz ko dod.
Ko esi ieguvis no saviem audzēkņiem?
– Vislielākais gandarījums ir brīdī, kad jūti – tavs teiktais trāpījis desmitniekā. Bērnus tas rosinājis domāt, vērtēt. Savukārt no skolēniem varu mācīties izturību, spēju tikt galā ar to informācijas daudzumu, kas valda apkārt un gāžas viņos. Ja man tagad to visu vajadzētu apgūt, es nojuktu.
Vēsturnieks noteikti šodienas norises apjauš citādāk, talkā ņemot globālo pasaules skatījumu, pagātnes pieredzi. Kādu redzi cilvēces attīstību?
– Mūsu zināšanas par pagātni tomēr lielā mērā balstās uz pieņēmumiem, citu subjektīvo skatījumu. Skolēniem patīk, ja viņiem stāsta visādus pekstiņus par seniem laikiem. Taču es vienmēr atgādinu, ka tā nav vēsture, tie ir kāda cilvēka, varbūt arī mani, pieņēmumi, kā varētu būt bijis.
Runājot par nākotni, jāņem vērā ekonomikas globalizācija, iespējamās klimata pārmaiņas. Taču te atkal es varu tikai prognozēt, paust savu redzējumu. Un tā katrs cilvēks. Ja visi gribēs un paredzēs tikai labo, varbūt tam būs lielāka iespēja piepildīties. Neesmu pesimists, Latvijas nākotni redzu pozitīvās krāsās. Jaunieši, lai arī to varbūt neizrāda ikdienā, tomēr sevī glabā latviskumu. Tas izpaužas dažādās situācijās: dziesmu svētkos, hokeja čempionātos. Mūsu neatkarības vēsture ir bezgala īsa – tikai 14 gadu. Pašlaik notiek tīrīšanās, kristalizēšanās process. Ja šis ceļš aizvedīs pie patiesu vērtību atdzimšanas, tad būs labi. Savukārt, ja pārmaiņas ievilksies, cilvēki šīs grūtības nespēs, varbūt pat negribēs izturēt.
Es ticu jauniešiem. Viņi iepazīst mūsdienu sabiedrību, redz visas ačgārnības, izvērtē apkārt notiekošo. Svarīgā brīdī viņi pratīs rīkoties pareizi.
Gatavojoties sarunai, lūdzu Skaistkalnes vidusskolas audzēkņus atbildēt uz dažiem jautājumiem par tevi. Tostarp nosaukt īpašības, kuras tev vajadzētu izskaust. Skolēni min pārāk lielu uzticēšanos citiem, piekāpību, arī bāršanos.
– Jā, 16 gadu laikā esmu balsi uztrenējis, ka varu skolēnus arī pabārt. Emocijām kaut kur jāizpaužas, esmu taču Lauvas zīmē dzimis. Runājot par piekāpību un paļaušanos uz citiem, varu teikt, ka laikam esmu ideālists. Mani vienmēr vadījuši humāni mērķi, dažreiz valdošais kļuvis pat filantropiskais pasaules skatījums – dzīvot tā, lai visi būtu apmierināti. Dažbrīd tas rada vientulības, tādu kā Raiņa “kalnā kāpēja” izjūtu. Taču neesmu pratis, varbūt arī gribējis par sevi cīnīties. Vai tas ir slikti?
Ko tu novēlētu saviem skolēniem?
– Lai jebkurā vidē, kur nonāks, viņi justos labi. Lai dzīvē ir pēc iespējas mazāk vilšanos.
***
Skolēnu viedokļi
No anketām, ko aizpildījuši Skaistkalnes vidusskolas audzēkņi
– Kādas skolotāja Ingus Pavinkšņa īpašības jums patīk?
– Labestība, rūpība, sirsnība, izpalīdzība. Skolotājs, ar kuru var parunāt. Ar viņu nekad nav garlaicīgi. Viņa stundās var viegli nošpikot. Viņš vienmēr ir smaidīgs un taisnīgs.
– Ko interesantu, līdz šim nezināmu skolotājs ir iemācījis?
– Attieksmi pret darbu un spēju uzticēties cilvēkiem. Spēlēt sintezatoru. Iemācījis būt vienotiem. Ja vēstures stundās cītīgi klausās, var daudz ko iemācīties. Ar labu var panākt labu, ar ļaunu – ļaunu. Jaunums ir viņa stāsti par Skaistkalnes vēsturi. Labi izturēties arī pret tādu cilvēku, kurš šķiet pilnīgi bezcerīgs “gadījums”.
Ingus Pavinkšnis
– Skaistkalnē Ingus sāka strādāt par pionieru vadītāju, kādu laiku bija ārpusklases darba organizators.
– Latvijas Universitātē I. Pavinkšnis apguvis vēsturi un filosofiju, kā arī vācu valodu. Maģistra grādu ieguvis Hāgenas (Vācijā) tālmācības universitātē, kur izzinājis vācu kultūru, literatūru, politiku.
– Pedagoga vaļasprieks ir muzicēšana, spēlē akordeonu, klavieres, nedaudz sintezatoru, iesaistījies teātra kopā. Vēl viņam tīkama ir vēstures problēmu pētīšana.
