Ceraukstes pagasta Lielkoku mājas ir vienas no vecākajām, kas turpina dzīvot atdzimstot.
Ceraukstes pagasta Lielkoku mājas ir vienas no vecākajām, kas turpina dzīvot atdzimstot. Māju un ap divdesmit hektāru zemes no īpašnieka nopirkusi Ramaņu ģimene. Tajā draudzīgi sadzīvo māmiņa Alda, tētis Aivars, dēls Sandis, meitas Sintija un Sanita un audžumeita Nataša.
Zvaigznes dienā lija nevis zvaigžņu, bet gluži parasts lietus – smel kaut ar spaiņiem. «Lielkoku» pagalmā redakcijas «ņiva» nokļuva reizē ar visiem trijiem Ramanīšiem. Trešklasniece Sintija un pirmklasniece Sanita ceļu mēro no Bauskas Kristīgās
pamatskolas, Sandis – no Griķu pamatskolas, bet visi solīši satek nu jau savās mājās.
Sapņi piepildās
«Lielkokos» notiekošais atgādina 30. gadu romānos lasīto. Ramaņi nekādi pilsētnieki gan nav, bet «parauģenes» centrā nodzīvotajiem desmit gadiem nav bijis īsta laucinieciska aromāta. Ilgi cerētais un ļoti gribētais – savs kaktiņš, savs stūrītis zemes – ir piepildījies. Padomju gados te bijuši pieci seši dzīvokļi, un nav grūti iedomāties, kāda izskatījās vecā māja, pirms tai pieskārās atjaunotāji. Virtuvē vēl īsta klona nav, bet lakotu ķieģeļu plīts reizē silda bērniem glabātās pusdienas un dzen omulību pa centrālapkures caurulēm un radiatoriem. Gaišie logi un pirmās mēbeles liecina, ka vecā jaunā māja pārtaps līdz nepazīšanai. Būs viesu gals, būs katram pa istabai un koptelpas.
«Kad abi ar Sandi nācām uz «Lielkokiem» kurināt plīti, lai kliedētu pelējumu, dēls jau tad jūsmoja: cik labi, ka mēs te varēsim dzīvot!» atceras Alda. Bet tas nemaz nebija tik sen. Ģimene uz «Lielkokiem» pārcēlusies tikai rudenī. Kapitālais remonts notiek ģimenes galvas Aivara vadībā pa brīvbrīžiem, jo ikdienā viņš strādā un pelna naudiņu meža darbos.
Alda ieguvusi vidējo speciālo izglītību – putnkopības operatore. Taču specialitātē viņa nav strādājusi. Bijusi kasiere, cepusi maizi «Bauskas klētī», strādājusi par pārdevēju «pašā labākajā veikalā «Bauskas piens» pie tirgus», bet tagad no šī darbiņa atteikusies bērnu, lauku un zemes labā.
«Mums visa kā pietiek: pieniņš, sviestiņš ir, kad sadomājam, izcepam maizi pašu krāsnī,» bilst Alda un smaids viņas sejā nenozūd ne uz mirkli.
Cerība – zināšanās
Svarīgākais ģimenē ir bērni. Esot gan katram šādi tādi knifiņi raksturā, bet, ja izvelkot vidējo, tad bērni vērtējami ar atzīmi – labi.
«Kristīgo skolu meitenēm izvēlējos es,» tā Alda. «Apzinos, ka šī skola man nes mieru un ceru, ka arī bērniem dos mieru. Uzskatu, ka mācībām jābūt pirmajā vie- tā. Nākotnē tikai ar zināšanām varēs izlauzties uz augšu, tā stāstu bērniem.»
Sintijai vislabāk patīkot zīmēšana, rokdarbi, fizkultūra, ritmika. «Viņa jau mums tāda pilsētas meitene,» papildina mamma. Pastarīte Sanita vēl kautrīgi slēpjas aiz māsas muguras. Lasīt iemācījusies no vecākajiem – brāļa un māsām. Māmiņa domā laist Sanitu arī Mūzikas skolā, bet viņai vēl tikai seši gadiņi. Atzīmju Sanitas dienasgrāmatā vēl nav, bet viņai gluži labi patīkot ieraksts – teicami. Mācībās neko daudz neatpaliekot arī Sandis, septītās klases skolnieks. Viņam padodoties krievu valoda, ģeometrija un algebra. Abus pēdējos priekšmetus mācot skolotāja Vanaga. Sandim paticis, ka Zvaigznes dienā skolotāja bijusi greznojusies ar zvaigznīti pie plīvuriņa.
Ramaņu bērnu dienas režīms ir visai skaudrs. Par to stāsta mamma: «Ceļamies sešos, desmit minūtes pirms septiņiem bērni iziet no mājām, bet atgriežas ap puspieciem pēcpusdienā.» Lai cik grūts būtu ceļš no mājām līdz autopieturai sniegputenī vai lietū, bērni nekurn un vecāki viņus nelutina, jo arī viņi skolas gadus kājām nostaigājuši. Meitenēm vakarpusē vieglāk, viņas ir izmācījušās skolā. Sandis, kā jau vīrieša cilvēks, par pievakari stāsta lietišķi: «Pārģērbšos, ja vajadzēs, palīdzēšu mammai, tad mācīšos.»
Alda ir patiesi priecīga par visiem bērniem. Arī Natašai, vakarskolas 12. klasē mācoties, ir labas sekmes. Ja gadoties asumi (kurā ģimenē gan bez tiem!), galu galā visi saprototies ar smaidu.
Kad ģimenes foto jau «noknipsēts», Sandis atgādina, ka rajona avīzē reiz bijusi vecā tēva fotogrāfija ar Valdovsku ģimenes kopto dārzu. Mazbērni lepojas arī ar veco tēvu un veco māti Ramaņiem, kuri dzīvo Ceraukstē un tāpēc biežāk apciemojami.
