Gluži parasts dialogs ar paziņu – skolotāju – man lika aizdomāties par kādu mūsu laikmetam raksturīgu problēmu.
Gluži parasts dialogs ar paziņu – skolotāju – man lika aizdomāties par kādu mūsu laikmetam raksturīgu problēmu. Tās pastāvēšanu, iespējams, nojautu, taču nebiju mēģinājusi nodoties analīzei. Atklājas, ka mūsdienu bērniem un droši vien arī pieaugušajiem ļoti pietrūkst vienkāršu, nesteidzīgu sarunu ar tuviem un patiesi ieinteresētiem cilvēkiem.
Tā nebūt nav dialogu risināšana par kādu noteiktu tematu, nav arī tukša pļāpāšana, bet vienkāršas sarunas «par dzīvi», kā tautā pieņemts apzīmēt grūti klasificējamo žanru. Zinātniski to sauc par verbālo saskarsmi, kam ir milzīga nozīme personības izaugsmē.
Skolotāja, stāstot par noslēguma kontroldarbiem sākumskolas vecākajās klasēs, minēja negaidītu situāciju: «Biju sagatavojusi lapiņas ar jautājumiem, bērniem vajadzēja atbildēt rakstveidā. Tā esam darījuši vienmēr. Piepeši kāda meitenīte bikli izteica vēlmi sniegt atbildes mutvārdos. Visa klase to uztvēra ar lielu sajūsmu. Kopā ar bērniem pavadīju divas stundas, nevis paredzētās 40 minūtes. Mūsu dialogi krietni vien pārsniedza kontroldarba uzdevuma robežas. Mēs runājām par visu ko, cits citu iedrošinājām, smējāmies. Vairāki bērni pēc tam vaļsirdīgi atzinās, ka viņiem ļoti trūkst cilvēku, ar kuriem varētu parunāties.»
Laikmeta tipiskie simptomi – steiga un aizņemtība – sāpīgi skar visu paaudžu cilvēkus. Arhaiskā omīte ar pasaku grāmatu padusē un adīkli jau sen «nav modē». Jaunā gadsimta vecmāmiņas bieži vien ir enerģiskas, sabiedriski rosīgas un algotā darbā aizņemtas sievietes. Viņām, tāpat kā mammām un tēviem, trūkst laika divatnei ar bērnu. Pāris steidzīgu teikumu no rīta, pavadot uz skolu, daži aizrādījumi vakarā, un saskarsmes potenciāls izsmelts. Skolā notiek līdzīgi. Pedagogu darba grafiks ir tik blīvs, ka gribēdams nevar atrast laiku sarunām. Paliek vienīgi nedēļā obligātā audzināšanas stunda, bet paredzētajās minūtēs ar katru jau neizrunāsies.
Pieaugušo pasaulē notiek tāpat. Draudzene, kura strādā lielā birojā, šokēja ar faktu, ka kolēģu saskarsme ik dienu aprobežojas ar diviem vārdiem «Labrīt!» un «Uz redzēšanos!». Vai tas liecina par draņķīgu mikroklimatu? Nē, viss kārtībā, attrauca draudzene. Sarunas esot nelietderīga laika šķērdēšana – tas jāsaprotot ikvienam racionāli domājošam cilvēkam.
Pasaulē ir daudz nelietderīgu lietu, un paradoksāli, ka bieži vien pēc tām ilgojamies visvairāk. Man šķiet, ka pārspīlētais racionālisms kā rūsa pārklāj mūsu domas, iezogas emocijās un iedarbina «bremzes». Ko iesākt? Varbūt mēģināt nesteigties, strādāt mazāk intensīvi? Sekas nav grūti prognozēt. Un tomēr šad tad nāk prātā režisora Otara Joseliani vārdi: «Laiks, ko tērējam sarunā ar draugu, ir mūsu ĪSTAIS laiks.» Vai tev ir pietiekami daudz īstā laika?
