INTA ŠARIKOVA Bauskā dzimšanas dienās saņem gana daudz apsveikumu no skolēniem un kolēģiem. Viņa ir pilsētas pamatskolas pirmo četru klašu skolotāja.
INTA ŠARIKOVA Bauskā dzimšanas dienās saņem gana daudz apsveikumu no skolēniem un kolēģiem. Viņa ir pilsētas pamatskolas pirmo četru klašu skolotāja. Rīt, 16. novembrī, pienākusi 40 gadu jubileja.
Intai jau kopš jaunības tuvs ir sports. «Toreiz piekritu mammai un neaizgāju uz Murjāņiem, un varbūt labi vien bija,» tā Inta. Ir piepildījies viņas sapnis – jau divus gadus Inta mazajiem māca arī sportu. Viņa atceras: «Reiz aizgāju Bauskā uz šautuvi, gribēju «piekopt» iemīļoto jaunības sporta veidu, bet kļuva tā kā neērti – nu ko tad puķīte rozīte darīs vīriešu barā.»
Dažkārt pēc darba Intai tīk kopā ar kolēģi Sandru Rumbu uzspēlēt šahu. «Nekā sarežģīta nav, esmu piedalījusies arī sacensībās un guvusi labus rezultātus. Tikai ļoti žēl, ka mājās ne vīrs, ne abas meitas nav iemīļojušas šo spēli,» skumst Inta.
Viņai un vīram Aldim patīk balles. «Vasarā katrā zaļumballē izdancojamies līdz slapjām mugurām. Ar meitām ļoti labi saprotamies, pat ballēs mierīgi dejojam līdzās viņu kompānijai. Manī nemīt tas stereotips, ka es, lūk, esmu skolotāja un man jābūt par citiem pārākai, visur jāuzvedas ieturēti. Ja vēlos, varu izlēkāties un iztrakoties no sirds patikas,» uzskata Inta.
Par darbu skolā viņa saka tā: «Ja jau sirdī ir optimisms, tad viss šķiet jauki.» Intai patīk skolēniem sagādāt pārsteigumus. Svētkiem viņa gatavo jaukas kartītes. Beidzot 9. klasi, viņa saviem skolēniem dāvina mazajās klasēs rakstītos sacerējumus. Skumjākie esot tie brīži, kad jāšķiras no savas audzināmās 4. klasītes, jo ar bērniem esot ļoti sarasts.
Intai atmiņā kāds kuriozs no saviem skolas gadiem: «Toreiz visi bērni sēdējām klasē un gaidījām stundas sākumu. Man rokās bija bumba. Tā nu sanāca, ka man to vajadzēja padot. Metu uz priekšu, bumba atsitās pret sienu, un tieši tajā brīdī klasē nāca skolotājs. Viņam bumba trāpīja, brilles nolidoja uz grīdas, par laimi, nesaplīsa. No bailēm kļuvu bāla kā krīts. Bet labi, ka skolotājs bija saprotošs un nebārās.»
Par sevi jubilāre vēl stāsta: «Ja man kaut kas ir jādara, tad cenšos to paveikt ar saviem spēkiem, daudz nečīkstu. Ar vīru vienmēr atceramies manu jaunības naivumu. Biju atbraukusi no augstskolas, soma tik smaga, pilna ar grāmatām. Aldis lūdza: «iedodiet man panest.» Atbildēju – nē, tā ir pārāk smaga. Viņš neatlaidās. Teicu – nu labi, tad uz pusītēm.»
