Mamma un skolotāja Ināra Graudiņa ir pārliecināta, ka līdz ar bērniem jāizglītojas arī viņu vecākiem.
Mamma un skolotāja Ināra Graudiņa ir pārliecināta, ka līdz ar bērniem jāizglītojas arī viņu vecākiem
Nesen kādā konferencē Bauskas 1. vidusskolas latviešu valodas un literatūras skolotāja INĀRA GRAUDIŅA izteica apgalvojumu par mūsu sabiedrībā izveidojušos nelāgu tendenci. Viņa it kā brīdināja, ka visatļautības, neaudzinātības līmenis daļā iedzīvotāju sasniedzis tādu pakāpi, ka sāk apdraudēt pārējos. Šī atziņa šķita interesanta, lai lūgtu skolotāju vairāk pastāstīt par saviem pašreizējiem iespaidiem. Stundu garajā diskusijā runājām par pedagogu, skolēnu un vecāku attiecībām, pienākumiem, tiesībām. Sarunā ievijās arī pavasara tēma, jo šis plauksmes un rosības gadalaiks reti kuru atstāj vienaldzīgu.
– Skolā strādāju jau 26 gadus, un vēl arvien man ir rozā brilles uz acīm. Es saprotu, tas man nebūt nav glaimojoši, bet tā tas ir. Man patīk savs darbs. Tagad norit jauna akcija “Iespējamā misija”. Tajā meklē jaunus cilvēkus, kuri strādās skolā. Neesmu pārliecināta, vai no tā kaut kas iznāks. Ir projekts, tam tiks izdota Eiropas nauda. Lai cilvēks skolā strādātu, viņam tam darbam ir jāpatīk. Paeksperimentēs, pastrādās divus gadus un aizies. Ja viņš jau līdz tam nav iemīlējis šo profesiju, tad akcijas laikā mīlestība neradīsies. Man šķiet, cilvēki diezgan vieglprātīgi izturas pret profesijas izvēli. Nepatīk, maina darbu, nepatīk, iet atkal prom. Moderni tas ir? Nezinu. Tad es šajā ziņā esmu ļoti vecmodīga – visu laiku vienā pilsētā dzīvoju, vienā darbā strādāju. Man tā ir labi, man tā patīk.
Tas ir labi. Bet ja skolotājam nepatīk darbs, ja viņš noņem rozā brilles, “ielien” internetā, savāc tur kaudzēm negatīvas informācijas, kļūst īgns uz bērniem, sevi, visu pasauli?
– Īgnums un dusmas nereti rodas arī no pārpūles. Vairums skolotāju strādā ļoti daudz, īpaši pavasarī nogurums liek sevi manīt. Vēlmi aizbēgt pavasarī, noslēpties no visiem liek īstenot arī tas, ka daudziem skolotājiem šķiet, viņus neviens nesaprot – ne skolēni, ne vecāki, ne sabiedrība. Liekas, ka visi viņiem dara pāri. Un nereti šāds viedoklis pat tiek kultivēts, lai arī tas nemaz nav tik reāls.
Tad tā ir tikai tāda iedoma? Īstenībā viss tiešām izskatās rožaini.
– Spēku, spējas uz pasauli joprojām skatīties ar rozā brillēm man dod bērni. Viņi patiešām nav slikti. Savā būtībā visi, nu gandrīz visi bērni ir labi. Viņos mīt labais, viņi alkst uzmanības, mīlestības, ir gudri, talantīgi. Man tikai atliek apskaust viņu spēju justies brīvi, svešvalodu prasmes. Dažreiz par maz sabiedrībā slavē, izceļ gudros un talantīgos bērnus, vairāk runā, raksta par slikto.
Tajā pašā laikā bērni kļuvuši prasīgāki, arī pret vecākiem. Viņiem vajag ne tikai naudu, viņiem vajag arī mīlestību. Ja bērns to ģimenē nesaņem, viņš kļūst agresīvs. Ja viņu nepamana mājās, ja viņam neatvēl laiku, nenovērtē, kas cits atliek, kā pieprasīt šo uzmanību skolā. Tur viņam pretī ir tāds pats otrs, pēc vecāku mīlestības izslāpušais. Klasē tādu ir desmit, un tad sākas cīņa. Cīņa par mīlestību. Bet skolotāja pienākums taču nav kompensēt bērniem vecāku neiedoto mīlestību, bet gan iemācīt viņiem rēķināt, lasīt, zīmēt.
Ir tā, ka vecāki nav bērniem iemācījuši pašas vienkāršākās lietas, piemēram, klausīties. Mājās bērni nav iemācīti dzīvot klusumā un sadzirdēt otru. Visu laiku kaut kas ir fonā, runā televizors, skan mūzika. Bērniem nav iemācīta pacietība. Ko mazie bērni dara pasākumu laikā estrādē? Vai viņi sēd un skatās, klausās? Viņi skraida apkārt un grib būt uzmanības centrā. Tad tāds bērniņš atnāk uz skolu, kur viņam četrdesmit minūtes jānosēd un otrā jāklausās. Bērns vairs to fiziski nevar. Vecāki arī nav iemācījuši bērnam rēķināties ar citiem cilvēkiem, kas ir apkārt.
Šķiet, tu savām meitām esi šīs, arī citas īpašības ieaudzinājusi. Kā tev tas izdevās? Kāpēc šodienas vecākiem tik daudziem tas neizdodas? Viņi taču arī vēl saviem bērniem tikai labu.
– Manuprāt, mums bija vairāk laika saviem bērniem. Es meitām, kad viņas bija mazas, daudz priekšā lasīju grāmatas. Vislabāk var parunāt, kopā strādājot. Ir daudz tādu darbu ģimenē, kad visi kopā var darīt un parunāties. Tad vēl kopējās ēdienreizes pie viena galda. Arī tādas situācijas rosina uz sarunu.
Tagad mēs vairāk dzīvojam galējībās. Vieniem nav laika, jo viņi daudz strādā, tāpēc atpērkas no bērniem ar naudu un dārgām lietām. Otriem nav laika, jo viņi ir aizņemti paši ar sevi, ar dzīves baudīšanu. Mammas ir solārijos, frizētavās, mammas kopj sevi – arī tā laiks paiet.
Vēl vecākiem ir ļoti lielas pretenzijas pret visiem, bet ne pret sevi. Viņi ir ļoti nepaškritiski, ar augstu pašvērtējumu. Viņi daudz sūdzas par skolotājiem, bērna klātbūtnē stāsta, cik skolotāji ir slikti, stulbi. Es saprotu, mūsu darbā ir kļūdas, taču ar šādu rīcību vecāki vairāk nodara pāri pašu bērniem. Atnākt, izrunāties, izteikt savas pretenzijas – tam būs pavisam cita nozīme nekā lamāt skolotāju bērna klātbūtnē.
Visa vaina ir ausīs, jo bērni neprot klausīties. Viņi nedzird. Pavasarī viņi nedzird putnu dziesmas. Viņi daudz ko nedzird, jo visa pasaule ir kļuvusi skaļāka. Mēs skolā gribam viņiem to iemācīt. Tas ir grūti, ja ģimenē tas nav iemācīts.
Vecāki negrib ar bērniem strīdēties. Ir tāds stils – “mamma man ir baigi labā draudzene”. Psihologi tā stāsta, vecāki ir draugi saviem bērniem. Tā īsti varbūt nevajadzētu būt. Vecākiem bērni ir jāaudzina, jāpamāca, jāaizrāda, ja vajag, jāsoda.
Ko varētu darīt, lai situācija mainītos?
– Visas šīs Eiropas naudas, šie projekti – tur kaut ko vajag pārskatīt, atrast un atvēlēt līdzekļus vecāku izglītošanai. Būt par vecākiem – tas arī ir jāiemācās.
Viens piemērs. Skolotāja ceļ no mašīnas daudzas mantas, ko viņa viena nespēj aiznest līdz skolai. Iet garām bērniņš mammai pie rokas. Skolotāja lūdz bērnam palīdzēt, viņš jau gatavs to darīt, bet tad atskan skarba mammas balss: “Mums nav laika, mums jāsteidzas.”
Tā tas bērns tiek veidots. Bet vislabāk bērnu taču var ietekmēt vecāki. To var izdarīt ar runāšanu, taču neatliek laika. Atceros, kad sāka rādīt pirmos ārzemju seriālus, tajos bieži skanēja frāze: “Vai tev ir problēmas? Vai tu gribi ar mani parunāt?” Toreiz tas šķita stulbs jautājums. Bet tur jau ir visa patiesība – vairāk savstarpēji jāizrunājas.
Varbūt ģimenēs pietrūkst labo, kluso vecmāmiņu, kurām var izstāstīt visu, kas nospiež mazā bērna sirsniņu. Jo vecmāmiņas arī grib būt modernas, grib noķert laiku. Neko jau viņām nevar pārmest, taču katram ir savs pienākums. Un bieži gadās tā, ka pieaugušie, savus pienākumus pildot un tiesības baudot, ir pazaudējuši savu mazo cilvēkbērnu. Savu paša bērnu.
