Par pedagogu streiku «Bauskas Dzīves» otrajā lappusē izteikti dažādi viedokļi.
Par pedagogu streiku «Bauskas Dzīves» otrajā lappusē izteikti dažādi viedokļi.
Turpinās kaislības ap izglītību, ap skolotājiem. Pedagogi savās prasībās kļūst arvien piekāpīgāki, bet valdība turpina demonstrēt kaut kādu trulu principialitāti. Sabiedrība atbalsta te vienus, te otrus, priekšplānā izvirzot dažādus savu uzskatu variantus.
Kas ir skolotājs? Tāds pats profesionālis, amatnieks, ja vēlaties, kā agronoms, kā bibliotekārs, kā grāmatvedis vai šoferis. Jebkuras profesijas pārstāvim darbs ir līdzeklis, lai nopelnītu naudu, ar kuras palīdzību nodrošināt ģimenes eksistenci. Pašlaik pensijas apjoms taču ir tieši atkarīgs no algas lieluma.
Ar kādām tiesībām sabiedrība un valdība skolotāju pleciem uzkrauj misionāru nastu? Kāpēc skolotājiem ir jābūt tiem slikti atalgotajiem «pasaules lāpītājiem», kuriem ar plika entuziasma palīdzību jālabo visas kļūdas, ko nu jau desmit gadu ar apskaužamu neatlaidību atkārto katra Saeima un katra jauna valdība.
Nepārtraukti dažādās variācijās skan vārds «prioritāte». Katrai valdībai tās priekšrakstos ir paredzētas vismaz divas vai trīs prioritātes, un izglītība konsekventi to skaitā. Vismaz viens valdības «dūzis» būtu atšķīris vārdnīcu un izlasījis, kas tā prioritāte tāda ir. Tā ir, skaidri latviski izsakoties, priekšrocība. Un šī priekšrocība kādai nozarei vai nu ir, vai arī tās nav. Pilnīgs analfabētisms par priekšrocību «buķeti».
Šīs atmodas laikā izglītība vēl nekad nav bijusi prioritāte, un šķiet, ka arī nebūs. Visu bijušo un tagadējo valdību vienīgā prioritāte – cīņa par vietu mūsu valsts varas sistēmā.
Vienā no savām agrākajām svētku uzrunām premjerministrs akmenscietā balsī deklarēja, ka Latvijas katra iedzīvotāja uzdevums ir rūpēties vispirms par personisko labklājību. Ja katrs valsts pilsonis būs pārticis, arī valsts būs bagāta. Tad kāpēc skolotāju vēlme rūpēties par sevi un savu ģimeni tiek uzskatīta par amorālu? Kāpēc prasības pēc normāla atalgojuma tiek traktētas kā nodevība pret vecākiem, bērniem un pat valsti? Kāpēc skolotāja reālie 70 lati tiek uzskatīti par debesu dāvanu, kuras dēļ pedagogam savs darba mūžs jāpavada nemitīgā patriotiskā pacilātībā?
Lielākajiem skolotāju kritiķiem vajadzētu sagādāt izdevību vismaz gadu nostrādāt skolā. Cilvēks, kas nekad nav stāvējis klases priekšā, nesapratīs, ko nozīmē četrdesmit minūšu darboties ar divdesmit pieciem gudriniekiem, saistīt viņu uzmanību, interesi un iemācīt priekšmetu. Viena pedagoga darba stunda ir pielīdzināma divām jebkura cita garīga darba veicēja stundām.
Mūsu valdība un deputāti lej «krokodila asaras» – naudas nav un nebūs. Muļķības. Naudas valstī ir daudz. Tās pietiek, lai ierēdņi aprīkotu savas mašīnas atbilstoši arābu šeihu līmenim, lai nopirktu noklausīšanās iekārtu par diviem miljoniem latu, lai mums nesaprotamu iemeslu dēļ ar miljonu piedalītos kādas komercbankas glābšanā, lai uz valsts rēķina skolotu milzīgo ierēdņu armiju un noteiktu šiem pašiem ierēdņiem pasakainas algas un prēmijas uz Ziemassvētkiem, lai ceļotu un atpūstos. Tas nozīmē, ka mūsu ierēdniecība vispirms domā par sevi, neiedziļinoties morāles kategorijās.
Izglītības ministre demisionē! Lai! Ministri nāk un iet, bet skolotāji paliek. Neviens ar varu par ministru apstiprināts netiek. Gluži otrādi – kaut vai pāri līķiem, bet pie siles.
Uz kopējā jaunās paaudzes dzīves līmeņa fona jezuītiski izskatās bērnu tiesību aizsardzības organizāciju mājieni, ka pedagogi streikojot pārkāpj skolēnu tiesības iegūt pilnvērtīgu izglītību. Kaut kā nav manīts, ka šīs organizācijas satrauktu katastrofāli mazais finansējums izglītībai, ka tās nodarbinātu skaistos ziedos plaukstošā pedofilija, prostitūcija, narkomānija, noziedzība. Skolotājam, tāpat kā jebkuram strādājošajam, ir tiesības cīnīties par sevi. Arī streikot. Un streika būtība taču ir kādu zaudējumu sagādāšana, lai panāktu prasību izpildi. Tāda ir demokrātiskas cīņas ābece.
A. STRAUME Bauskā
