Lielā, plankumainā zivs, lēni kustinot spuras, atrodas netālu no krasta un nevar tikt no vietas. Viņa pat atļauj pieiet pavisam tuvu klāt un vērot to. Izrādās, plēsoņu pazudinājis skopums.
Lielā, plankumainā zivs, lēni kustinot spuras, atrodas netālu no krasta un nevar tikt no vietas. Viņa pat atļauj pieiet pavisam tuvu klāt un vērot to.
Izrādās, plēsoņu pazudinājis skopums. Tā noķērusi zivi, bet norīt to nevar, medījums ir pārāk liels un iesprūdis šķērsām mutē. Viss jau būtu labi, ja līdakai nebūtu zobu. Šīm zivīm tie aug uz iekšpusi un, saķerot upuri, spēcīgi iecērtas medījuma ķermenī. Starp citu, līdakām, tāpat kā haizivīm, zobi aug visa mūža garumā, veco vai nolauzto vietā atrodas jauni.
Atradums kuņģī
Saķērusi upuri šķērsām, līdaka to kārtīgi «apstrādā». Vispirms saspaida to ar zobiem, tad «pagriež» ar galvu pret sevi un norij, bet mazās zivtiņas tā apēd pat negrozot.
Medī līdaka parasti tik ilgi, kamēr kuņģis pilns. To rijīgums ir fantastisks. Ne velti līdaku kuņģos ir atrastas ne vien zivis, bet arī peles, žurkas, nelieli putni, monētas, pulksteņi. Acīmredzot plēsoņa šīs mantiņas uzskata par zivtiņām ar spilgtām zvīņām.
Ir dzirdēts kuriozs, kad kādam makšķerniekam no rokas noslīdējis pulkstenis ar visu ķēdīti. Turklāt laikrādis vēl darbojies, to atklājuši nelaimīgā makšķernieka paziņas. Viņi pēc divām dienām noķēruši līdaku, kuras kuņģī slēpies neparastais atradums…
Vai 267 gadus ilgs mūžs?
Tik lielas līdakas kā tās, kas dzīvojušas Lohnesa ezerā, neviens nekad nav redzējis. Toties kādas bijušas leģendas, kas eksistējušas līdz pat 1836. gadam! Par to rakstā «Leģendas par līdakām» stāstīja profesors I. Arnolds. Lūk, daži visiespaidīgākie secinājumi.
Diezgan ilgi zinātnieki te vienā, te otrā izdevumā sniedza ziņas par superlielām līdakām. Krievu makšķerēšanas klasiķis L. Sabaņejevs savā populārajā grāmatā «Krievijas zivis» rakstīja par vācu imperatora Fridriha II līdaku, kuras vecums «… ticot uzrakstam uz apzeltīta gredzena, piestiprināta pie žaunām, vēstīja par nodzīvotiem 267 gadiem. No vecuma zivs ir bijusi galīgi izbalējusi. Garums tai esot bijis 6,3 metri, bet svars 140 kg. Šīs līdakas portrets līdz šim brīdim glabājas Lauternas pilī, bet skelets un gredzens Manheimā. Līdakas varot dzīvot ne vienu gadu simtu vien».
Pēc pētnieka Okena vārdiem, uzraksts grieķu valodā uz gredzena vēstījis: «Es esmu tā pati zivs, kuru dīķī ar savām rokām 1230. gada 5. oktobrī ielaida Fridrihs II.» Zinātnieks Okens sīki izpētījis to gadu hronikas un atklājis apstākļu nesakritību: imperators Fridrihs II 1230. gada 5. oktobrī nebijis Vācijā, bet gan tajā laikā atradies Itālijā, tādējādi iznāk, ka viņš nevarēja dīķī ielaist līdaku «pats ar savām rokām». Pie Reinas viņš ir dzīvojis no 1212. līdz 1230. gadam.
«Tādējādi profesors Okens apšauba vēsturiskās līdakas patiesīgumu un liek šo stāstu uzskatīt par leģendu,» turpina I. Arnolds.
Saplēš tīklus un… aizpeld
Pazīstamais franču sistemātiķis Valansijenns 1846. gadā izpētījis stāstu par Fridriha II līdaku un apgalvo, ka dažādos izdevumos ir minēti divi dažādi dīķi. Zivs, kas izstādīta Manheimā, esot noķerta Gelbronskas dīķī, un mugurkauls tai esot veidots no vairāku zivju eksemplāriem.
Spriežot pēc profesora I. Arnolda sacītā, «līdaka, kura sasniegusi vienu metru, ir apmēram 12 gadus veca».
1919. gadā Keuru ezerā tika noķerta 24 kilogramus smaga līdaka, kuras garums arī bijis 136 cm, bet platums 22 cm, apkārtmērs 65,7 cm. Spriežot pēc zvīņām, tās vecums bijis 33 gadi. 1926. gada maijā Ladogas ezerā esot noķerta līdaka, kuras svars bijis 16 kg, bet garums 136 centimetri.
Katru gadu pavasarī no Jaroslavļas apgabala makšķernieki un zvejnieki saņem ziņas par noķertām līdakām, kuras sasniegušas 19 līdz 20 kg svaru. Pēc copmaņu vārdiem, tās vēl neesot pašas lielākās zivis, vienkārši lielās netiekot āliņģī, ja tā malas netiek pienācīgi apstrādātas ar vergu (lauznis āliņģu ciršanai). Arī zvejnieki sūdzoties, ka nākas pasvīst, jo bieži vien lielās līdakas tikai saplēšot tīklus un aizpeldot, it kā nekas nebūtu bijis.
