Pelēkā rītā mēs virtuvē dzeram kafiju un raugāmies pa logu. Neizteiksmīgu namu kontūras tinas miglājā. Ap atkritumu tvertni plivinās noplukusi vārna.
Pelēkā rītā mēs virtuvē dzeram kafiju un raugāmies pa logu. Neizteiksmīgu namu kontūras tinas miglājā. Ap atkritumu tvertni plivinās noplukusi vārna. Uz ielas nav neviena cilvēka, pilsēta šķiet neapdzīvota. Zinu, ka ir 18. novembris, bet svētku izjūtu pat piepūloties neizdodas uzburt. Interesanti, kā būtu, ja Latvijas neatkarības gadadiena tiktu svinēta citā gadalaikā? Lietuviešiem vajadzētu justies vēl sliktāk, jo februārī, kad valsts ir dibināta, mēdz būt pamatīgs sals. Apzinos, ka meteoroloģiskie apstākļi svētku noskaņu neietekmē.
Par valsti es domāju iepriekšējā vakarā, kad noskatījos komēdiju “Jāņu nakts”. To ir uzņēmis Austrijā jau ilgi dzīvojošs režisors, kurš dzimis Rīgā. Varbūt tāpēc viņam izdevās uz mūsu ikdienu palūkoties rotaļīgāk, bez latviešiem tik raksturīgās nolemtības un aizvainojuma? Jā, filma bija banāla, bet neviena epizode manu nacionālo pašapziņu netraumēja. Tāds interesants rakurss bija izraudzīts, lai sabalansētu ironiju, kas tikpat labi skāra latviešus, mūsu valstī dzīvojošos cittautiešus un ārzemju viesus. Izdomāts nebija nekas, tikai krietni vien pārspīlēts, kā jau komēdijas žanram pieklājas. Dzīvojam postpadomju valstī, un atskaņas no šī perioda vēl krietnu laiku uzturēs savdabīgu kolorītu daudzās dzīves izpausmēs. Apmēram tāds – gana optimistisks – bija filmas “Jāņu nakts” vēstījums.
Realitāte ir neizmērojami skarbāka un absurdāka. Vēl ne reizi Rīgas ielās nebiju redzējusi tik daudz bezpajumtnieku kā 18. novembra pēcpusdienā un vakarā. Varbūt tāpēc, ka laiks bija vēlam rudenim netipiski silts. Tomēr, visticamāk, viņi izmantoja svinētāju lielo pieplūdumu pilsētas centrā, lai atrastu kādu žēlsirdības pārpilnu būtni, kas izstieptajā rokā ieslidinātu santīmu vai latiņu. Pilsētas laukumos todien dega daudz ugunskuru, bet Vecrīgas ieliņu malās plīvoja lāpas. Rīga izskatījās ļoti skaista. Nopriecājos, ieraudzīdama metālā kaltos režģus, kuros saliktas degošas malkas pagales. Taču sajūsma par visnotaļ oriģinālajiem vides objektiem, kas labi iederējās pilsētas ainavā, nebija ilga. Līvu laukumā pie ugunskuriem pamanīju sildāmies skrandaiņus. Liesmu atblāzmā viņu sejas izskatījās svētlaimīgas – kā sirreālas gleznas vai filmas kadros. Varbūt 18. novembra vakars bija pirmais drēgnajā rudenī, kad cilvēki bez identitātes un nākotnes izredzēm varēja justies kā pie mājas pavarda. Jo arī viņi ir dzīvi, un arī viņiem ir vajadzīgs siltums, kas rada drošības ilūziju.
Nezinu, cik eiforiskai ir jābūt svētku noskaņai, lai Rīgas šokējošos kontrastus neievērotu. Iespējams, ka citi ir apguvuši prasmi tos izslēgt no apziņas. Man tas neizdodas, par spīti dažādu speciālistu aicinājumiem domāt pozitīvi. Nākamajā rītā radio ziņu diktors možā balsī raksturoja valsts svētku norisi kā visnotaļ mierīgu. Vispirms tika minēts atskurbtuvē nogādāto rīdzinieku skaits. Tad diktors pavēstīja, ka pamestā būdā galvaspilsētā sadeguši trīs bezpajumtnieki, bet vienā diennaktī ugunsgrēkos Latvijā pavisam ir gājuši bojā, ja nekļūdos, 13 iedzīvotāju. Ziņu apskatā ceļu negadījumi nebija iekļauti. Tādi ir mūsu svētki, tāds ir savdabīgais kolorīts, kura atainošana labāk iekļautos traģēdijas, nevis komēdijas žanrā.
