No manas lauku viensētas, veroties Zemgales plašumos, saskatāmas 28 mājvietas. Tajās mīt seši skolasbērni, divas, varbūt trīs ģimenes varētu vēl sasparoties jauna bēbīša radīšanai. Astoņās mājās dzīvo darbspējīga vecuma ļaudis, gan ne paši jaunākie. Daudzās sētās mīt viens, dažās divi vientuļi sirmgalvji. Vairāk nekā desmit tukšo māju logos neviena gaismiņa neiededzas. Dažās gada siltajos mēnešos iemitinās vasarnieki, par četru mājvietu kādreizējo esamību atgādina tikai koki. Skatienam apkārt klīstot, pārņem skumjas par tukšo Latviju, par izmirušajiem Latvijas laukiem.
Trīsdesmit gadu garumā diendienā braucot uz darbu Bauskā, atceros, kā savā lauku pieturā rīta autobusā kāpu ar bažām, vai ērtākam braucienam izdosies atrast brīvu sēdvietu pie loga, vai vispār būs, kur piesēst. Tagad, iekāpjot četrdesmitvietīgā autobusā un redzot salonā četrus piecus pasažierus, šoferi priecīgi sveicinu, ar humoru bilstot: «Šorīt labs reiss, pilns braucēju.»
Vadošie politiķi valstī un vietējās varas lēmēji kā karstu kartupeli viļā skolu optimizācijas projektu, pasta nodaļu slēgšanu dēvē par pielāgošanos klientu vēlmēm. Nerentablā sabiedriskā transporta dotācijām atvēl simtiem tūkstošu eiro, sola plašus grantsceļu pārbūves projektus. Nevienam nepietiek drosmes pateikt – Latvijas laukos nav vairs cilvēku. Nav vairs arī mājvietu.
Vai par šādu zemi sapņoja tie latvieši, kuri pirms simt gadiem dibināja šo valsti? Par pamestām mājvietām, no kuru dūmeņiem rīta miglā nepaceļas dzīvību apliecinošā dūmu strūkliņa, kuru logus tumšajos vakaros neizgaismo silta liesmiņa? Vai viņi sapņoja par pamestajiem Latvijas laukiem?
