Šie vārdi man radās caur asarām vienas nakts pārdomās. 1949. gada 25. marta naktī mūsu mājā iebruka ar šautenēm un durkļiem apbruņoti seši vīrieši un divi mūsu mantas aprakstītāji.
Šie vārdi man radās caur asarām vienas nakts pārdomās.
1949. gada 25. marta naktī mūsu mājā iebruka ar šautenēm un durkļiem apbruņoti seši vīrieši un divi mūsu mantas aprakstītāji. Manam vīram krievu valodā pavēlēja: stāt, mierā, rokas augšā – arestēts! Tai laikā es smagi slimoju ar difteriju, bija augsta temperatūra. Aiz sāpēm un nespēka no gultas nevarēju piecelties. Nesapratu, kas mūsu mājā notiek. Pavēle – 15 minūšu laikā sagatavoties izsūtīšanai. Nav atļauts kustēties, ieiet blakustelpā, nav atļauts neko līdzi ņemt.
Pie mums toreiz bija veterinārārste Velta Kārkliņa. Nepaklausot bruņoto vīru pavēlei, dakterīte palīdzēja man piecelties no gultas un saģērbties. Ar veiklu kustību norāva visu, kas atradās uz gultas un galda, iesēja segā. No virtuves atnesa maizi, nedaudz žāvēta speķa un mazu katliņu. Tā bija visa mūsu mantība, ko paņēmām līdzi tālajā ceļā.
Mana māmuliņa no bailēm un satraukuma zaudēja samaņu, nokrita pāri durvju slieksnim un palika tur guļot. Mums neatļāva no māmuļas atvadīties, ne arī pārliecināties, vai viņa ir dzīva.
Tumsā, lietū un miglā, pavasara dubļiem jaucoties ar sniegu, dārza ābelēm birdinot lielas miglas asaras, uzticamajam mājas sargam Duksītim skumji smilkstot, svešie, ar šautenēm apbruņotie vīri veda mūs projām – trimdā, uz neatgriešanos.
Ilgus gadus mums pavadot izsūtījumā, veterinārārste Velta Kārkliņa mūsu bēdu nomāktai māmuļai arvien sniedza palīdzīgu roku un morālu atbalstu dzimtenē.
Bijušā lauksaimniecības arteļa «Viesturi» veterinārārstei Veltai Kārkliņai par sniegto sirdssiltumu vēlos pateikties ar V. Egles dzejas rindām: «..gaisma, kas cilvēkos dzīvo, Un siltums, ko izstaro sirds, Tas nezūd. Tas paliek un mirdz.»
I. NOVADA Iecavā
