Pirms pieciem gadiem, kad KLUBS intervēja Aināru Šleseru kā Varner Baltija ģenerāldirektoru, viņam bija 26 gadi un viņa runas par tuvākajos gados gaidāmajām 300 miljonu dolāru investīcijām varēja šķist kā veiksminieka panākumu reiboņa radītas ilūzijas.
Pirms pieciem gadiem, kad KLUBS intervēja Aināru Šleseru kā Varner Baltija ģenerāldirektoru, viņam bija 26 gadi un viņa runas par tuvākajos gados gaidāmajām 300 miljonu dolāru investīcijām varēja šķist kā veiksminieka panākumu reiboņa radītas ilūzijas. Taču laiks rādīja, ka uzņēmēja Šlesera vārdiem ir segums – šodien šīs investīcijas gan lielveikalos, gan nekustamajos īpašumos ir realitāte, kas valstij gadā dod 15 miljonus latu nodokļos, un investīcijas nākamajos desmit gados Ślesers sola jau 700 miljonus dolāru.
Arī politikā Šlesers vairs nav jaunpienācējs, bet gan moderna lokomotīve, kas turklāt iet ar savu, nevis lienētu degvielu, tāpēc var paust neatkarīgu nostāju. Nevēlēdamies kļūt par Latvijas oligarhu izsūtāmo zēnu, Šlesers Viļa Krištopana valdībā savulaik zaudēja ekonomikas ministra amatu. Šodien daudz teiksmaināka nekā 700 miljonu investīciju solīšana šķiet Šlesera apņemšanās nepieļaut, ka Latvijā visu nosaka divi oligarhi. Par to arī Šlesers atklāti stāsta šajā intervijā.
Politikā 27 gadu vecumā
Redzot, ka Latvijas politikā ir maz cilvēku, kuri saprot, kā būtu jāattīsta ekonomika, nolēmu iet politikā. Saņēmu piedāvājumus gan no LC, gan no TB pievienoties tām, bet atteicos, jo man nebija pieņemami TB nacionālradikālie uzstādījumi, savukārt Ceļš ir jau noformēta komanda, kurā jaunpienācējs neko ietekmēt nevar. Tāpēc man 27 gadu vecumā radās ideja veidot partiju. Protams, sākās milzīga pretdarbība, jo neviens nebija ieinteresēts jaunas partijas veidošanā.
– Vai tad Ceļš patiesībā nebija jūsu partijas iniciators?
– Ceļš darīja visu, lai tāda partija neizveidotos, līdz pēdējam brīdim mēģināja mani atrunāt, tomēr neatkāpos no savas idejas izveidot jaunu partiju. Tā bija liela uzdrīkstēšanās. Bet 27 gados man argumentu šķita pietiekami, un partija tika nodibināta. Tās dibināšanā piedalījās daudzi jauni cilvēki bez politiskās pieredzes.
– Kas bija jūsu panākumu pamatā? Kas ļāva jaunai partijai iegūt astoņas vietas Saeimā?
– Pirmkārt, ticība un pārliecība, ka jauniem cilvēkiem ir jāiet politikā. Problēma bija tā, ka partijai nebija spēcīgas ideoloģijas un diemžēl daudzus interesēja tikai amati.
– Kā dabūjāt sarakstā Paulu?
– Paulu aicināja daudzas partijas. Viņš piekrita nākt tāpēc, ka šī bija jauna komanda.
– Kāpēc pirmsvēlēšanu periodā jums bija konflikti ar Šķēli?
– Man nebija pieņemama Šķēles nostāja daudzos jautājumos. Kad viņš bija premjers un es darbojos Baltijas Stabilitātes fondā, noorganizējām ārzemju investoru tikšanos ar premjeru, un te pēkšņi Šķēles palīgi sāka kaut kādas nesaprotamas spēles. Lielie ārzemju firmu pārstāvji gaida tikšanos ar premjeru, iznāk viens no Šķēles padomniekiem ar sarakstu rokās un saka: ziniet, mēs pieņemsim tikai šos cilvēkus, pārējos ne. Situācija bija nožēlojama, jo vairāki nopietnu investoru pārstāvji palika aiz durvīm. Man šis konflikts radīja vilšanos par Šķēli un viņa darba stilu.
– Vai ar Šķēli bija vēl kādi konflikti?
– Nē, bet pietika jau ar to, ka priekšvēlēšanu laikā skaidri pateicu, ko par viņu domāju. Sekoja Šķēles reakcija, sākās konflikts, jo viņam nebija pieņemams, ka nezin kāds jauns puisis atļaujas atklāti viņu kritizēt. Tā bija liela uzdrīkstēšanās, jo nebija garantijas, ka Jaunā partija tiks Saeimā. Daudzi mani sauca par traku: «Šķēle būs premjers, un tev būs lielas problēmas.» Atbildēju, ka savus uzskatus nemainu un nebaidos tos izteikt atklāti.
«Šis čalis jāņem nost!»
– Kā iepazināties ar Aivaru Lembergu?
– Ar Lembergu iepazinos neilgi pirms vēlēšanām, kad Jaunā partija viesojās Ventspilī. Pirmais iespaids bija, ka Lembergs ir kārtīgs cilvēks, kuram rūp Latvijas valsts. Zinot, ka man ar Šķēli ir konflikts, Lembergs teica: būtu labi, ja Jaunā partija varētu sadarboties ar partiju Ventspilij un Latvijai. Arī viņš uzskatīja, ka Šķēlem jāpaliek opozīcijā. Lembergs uzsvēra, ka Šķēli nekādā gadījumā nedrīkst laist pie varas, jo viņš esot bīstams, apzadzis valsti un pat gatavojot atentātu pret viņu. Es teicu, ka man nav konkrētas informācijas par to, ko Šķēle ir darījis, taču mani neapmierina Šķēles rīcība daudzās lietās.
– Vai jūs vienojāties par sadarbību?
– Nē, tā bija gluži vienkārši tikšanās, kur apmainījāmies ar domām. Taču Lembergs man piedāvāja atnākt uz tikšanos, kurā piedalīsies cilvēki, kas mani varētu iepazīstināt ar iespējamo jaunās valdības modeli. Lembergs uzskatīja, ka Jaunā partija varētu piedalīties valdības veidošanā.
– Kuri bija šie cilvēki un par ko runājāt?
– Tikšanās notika pēc nedēļas, un tajā piedalījās Lembergs, Krištopans, Panteļējevs, Grīnblats un Krasts. Lembergs piedāvāja partijām vienoties, lai izveidotu valdību, atstājot Šķēli opozīcijā. Kā iespējamo valdības modeli apsprieda Latvijas ceļa, TB/LNNK un Jaunās partijas koalīciju. Runājām arī par amatu sadali. Lembergs teica: ja šīs partijas neiegūs vairākumu, viņš nodrošinās sociāldemokrātu atbalstu.
– Vai Lembergs arī piedāvāja naudu?
– Jā. Bet šis jautājums tika dalīts divās daļās. Pirmā – finansiālais atbalsts līdz vēlēšanām, ko Lembergs apsprieda ar katru partiju atsevišķi, otrā – atbalsts pēc vēlēšanām, par ko Lembergs paziņoja visiem klātesošajiem. Viņš piedāvāja vienu miljonu latu, kas bija paredzēts valdību veidojošajām partijām. Princips bija šāds – nauda tiek sadalīta starp partijām, atbilstoši deputātu skaitam katrā frakcijā.
– Vai miljona saņemšanai bija kādi nosacījumi?
– Nē, par tādiem netika runāts, vienīgi viņš teica, ka vēlas, lai valstī būtu spēcīga valdība. Viņš uzskatīja, ka politiķi ir finansiāli jāatbalsta, jo valstij neesot iespējas politiķiem maksāt pienācīgas algas.
– Miljons bez nosacījumiem?
– Bet Lembergs tikai runāja, nevis maksāja. Sapratu, ka šī saruna iezīmē Lemberga nodomus pēc vēlēšanām. Ja gribat zināt, vai arī es ņēmu naudu, varu pateikt – nē. Ja es to būtu darījis, tad man nebūtu jāatstāj ekonomikas ministra amats, bet būtu gluži vienkārši jākļūst par vienu no Lemberga marionetēm.
– Kas notika pēc Krištopana valdības izveidošanas?
– Nepagāja ne dažas nedēļas, kad sapratu, kādas ir Lemberga patiesās intereses. Sapratu, kas patiesībā ir Lembergs, tāpēc centos maksimāli atturīgi reaģēt uz viņa «draudzību». Ministru kabinetā bieži notika koalīcijas mazās sēdes, kur piedalījās ne tikai Latvijas ceļa, Tēvzemes un brīvības un Jaunās partijas pārstāvji… bet arī Lembergs! Krištopans savā laikā teica: ļoti labi, lai Aivars piedalās, jo mums daudzos jautājumos ir svarīgs viņa viedoklis. Bet šī «viedokļu apmaiņa» nonāca tiktāl, ka priekšā tika likti konkrēti papīri ar Ventspils cilvēku uzvārdiem, kuri jāliek konkrētos valsts uzņēmumu amatos – un tas notika Ministru kabinetā!
– Lembergs pats gribēja būt Latvenergo padomē…
– Jā, un es kā ekonomikas ministrs biju kategoriski pret Ventspils ielikteņiem. Aivars teica: «Vai tad tur būs kāda problēma?» Atbildēju: «Vai tā ir prasība?» Viņš sacīja: «Saproti, kā gribi, bet es vēlētos, lai mani cilvēki būtu šajos amatos.» Tur bija vesels saraksts ar Lemberga cilvēkiem, kurus viņš gribēja salikt dažādu uzņēmumu padomēs. Piezvanīju Krištopanam un teicu: «Es viņu un viņa cilvēkus amatos nelikšu.» Tad notika vienas pusdienas, kurās piedalījās visa Ceļa vadība – Lībane, Panteļējevs, Kehris un citi ceļinieki… Es jautāju tieši – kāds ir Ceļa viedoklis par Lemberga prasībām, no kurām pirmā bija par viņa izvirzīšanu Latvenergo padomē. Sacīju, ka negribu viņu likt šajā amatā, taču, ja Latvijas ceļš to oficiāli pieprasa, varu to izpildīt. Vilis tobrīd vēl nebija atnācis, tika nolemts pagaidīt viņu.
Atnāk Vilis priecīgs un saka: «Nu, ko jūs te esat atnākuši, par Lembergu runāt? Nav problēmu, nevajag viņu likt Latvenergo, esmu visu atrisinājis!» Panteļējevs uzreiz kļuva priecīgs, ka par Lembergu vairs nav jārunā, un ķērās pie salātu ēšanas.
Tā papusdienojām un šķīrāmies, konflikts it kā tika atrisināts. Pēc dažām nedēļām man zvana Lembergs, saka: «Šodien tiks apstiprināta Latvenergo padome, ceru, ka neaizmirsi tajā iekļaut arī mani.» Es aiz izbrīna apsēdos: «Paklau, pirms divām nedēļām Krištopans teica, ka viss kārtībā, Lembergu nekur nevajag likt, jo viss esot saskaņots.» Viņš: «Pirmo reizi dzirdu. Kas par to lēma?» Teicu, lai piezvana Vilim, jo viņš visu esot saskaņojis. Pēc minūtēm piecpadsmit man zvana Vilis un manāmi satrauktā balsī saka: «Nu, ko tad mēs to Dienas filosofiju klausīsimies. Liec vien to Aivaru padomē!» Saku: «Stop, Vili, mēs tā nerunājām. Ja gribi, raksti oficiālu papīru, es pats viņu Latvenergo padomē nelikšu.»
Tā bija pirmā reize, kad redzēju, ka Vilis ir nonācis lielā konflikta situācijā. Viņš gribēja, lai Aivars tiek ielikts padomē, bet es kā ekonomikas ministrs to nobremzēju. Patiesībā tas bija konflikta sākums.
– Kā konflikts risinājās tālāk?
– Nākamā saķeršanās bija par Privatizācijas aģentūras (LPA) ģenerāldirektoru Jāni Nagli. Lembergs pieprasīja, lai atceļu Nagli no amata. Atbildēju, ka esmu gatavs to darīt, tikai jāzina, kuru cilvēku liksim vietā, jo tam jābūt labam profesionālim ar tīru reputāciju, un man ir jāzina, kurš cilvēks ir labāks. Piekritu viedoklim, ka Naglis varbūt nav tas labākais LPA ģenerāldirektors; viņam jāuzņemas atbildība par privatizācijas procesā pieļautām nepilnībām, bet ko liksim vietā?
Patiesībā konflikts par Nagļa atcelšanu bija izšķirošais. Mums bija tikšanās pie Krištopana, kārtējo reizi piedalījās arī Lembergs. Sākās asa saruna, kurā Lembergs sāka ārdīties un bļaut – Šlesers ir kļuvis nevadāms, un, ja neņems nost Nagli, tad «no amata noņemšu pašu». Atbildēju, ka pie amata neturos un runa ir par principu: «Šodien tu man liec noņemt Nagli, rīt vēl kādu, un parīt no amata atcelsi arī mani. Negribu būt tualetes papīrs, kuru tu izmanto un izmet.» Kad mēs ar Lembergu viens uz otru pacēlām balsis, Krištopans jutās ļoti neomulīgi un teica: «Es te iziešu ārā, man drusku jāpazvanās, ceru, ka jūs nokārtosit šo lietu.» Tomēr šķīrāmies, neko nenokārtojuši.
Tobrīd Lembergam bija konflikta situācija, viņš atradās arī Ventspils naftas valsts pilnvarnieka amatā, un es biju parakstījis rīkojumu, ka atceļu viņu no šī amata. Tas laikam Lembergam bija pēdējais piliens, lai izlemtu, ka šis čalis jāņem nost, kamēr nav sagrāvis visus viņa plānus. Pēc dažām dienām mani izsauca Krištopans un teica: «Tev ir jāizšķiras – vai nu tu noņem Nagli un paliec amatā, vai arī es pieprasu tavu demisiju.» Sapratu, ka Lembergs uz viņu ir izdarījis spiedienu. Prasīju, cik tad ilgs laiks ir dots pārdomām. Vilis atbildēja: «Dodu trīs stundas.» Es atbildēju, ka padomāšu. Tad aizgāju uz ministriju, skaidri apzinoties, ko daru, sasaucu preses konferenci un atklāti pateicu, ka šo valsti vada nevis premjerministrs Vilis Krištopans, bet gan Aivars Lembergs. Pēc tam arī sekoja Krištopana pieprasījums par manu demisiju.
– Kāpēc Jaunā partija neaizstāvēja savu ministru?
– Diemžēl, kamēr strādāju Ekonomikas ministrijā, vairāki Jaunās partijas cilvēki kļuva lojāli Lembergam. Tā rezultātā puse Jaunās partijas valdes locekļu nolēma mani neatbalstīt un par ekonomikas ministri izvirzīt Ingrīdu Ūdri. Man tas bija liels pārsteigums. Otra puse valdes locekļu iestājās par aiziešanu no valdības. Tajā brīdī man bija jāpieņem izšķirošs lēmums. Lai novērstu Jaunās partija šķelšanos, sacīju: lai notiek, paliekam valdībā! Diemžēl tajā mirklī nezināju, ka mana atcelšana no amata bija jau iepriekš izstrādāts scenārijs un Ūdre jau pirms manas demisijas pieprasīšanas bija piekritusi kļūt par ekonomikas ministri. Tāda ir šī nežēlīgā politika.
– Pēc neilga laika krita arī Vilis…
– Pēc manas demisijas nestabilitāte saglabājās. Krištopanam regulāri bija domstarpības ar TB un sociāldemokrātiem. To ilgi bija gaidījis Šķēle, kurš skaidri zināja, kā rīkoties, lai gāztu Krištopanu. Kad Vilis saprata, ka valdība sāk ļodzīties, viņš Tautas partijai piedāvāja Tēvzemes vietu valdībā. Šķēle Vili vienkārši apspēlēja, sakot: «Piekrītu, mēs varam būt valdībā, bet ar citu premjeru. Tu nedrīksti būt premjers.» Vilis nevarēja iet pret sevi. Tad Šķēle ātri tikās ar Tēvzemi un teica, ka ir divi varianti: «Vai nu es piekrītu iet Viļa valdībā, jūs tiekat izmesti ārā un mēs paņemam jūsu ministrijas, vai arī tūlīt parakstām vienošanos par jaunas valdības veidošanu.» Tēvzemieši saprata, ka nu ir vāks – vai nu viņus izmet ārā, vai arī jānodod Vilis. Tā viņi kļuva par valdības gāzējiem. Tad Šķēle līdz vēlai naktij slēgtās telpās sēdēja ar tēvzemiešiem, līdz beigās tika «uzcepts» paziņojums, ka Tēvzeme izsaka neuzticību premjeram un jāveido jauna valdība, kuras kodols ir TP un TB. Tad Vilis saprata, ka ir apspēlēts. Ceļš jaunajā situācijā reaģēja ātri. Šķēle jau bija gatavs uz visu, viņš arī sociķus gatavojās iekļaut valdībā – sākās pārrunas ar Bojāru, kuram solīja iekšlietu un ārlietu ministra amatus, kas bija Ceļam. Tad Ceļš nobijās no iespējas palikt opozīcijā un pielauza Vili demisionēt.
Bet dzīve turpinājās. Lai gan Jaunā partija pēc savas ideoloģijas un uzskatiem bija piemērota darbam jaunajā valdībā, diemžēl Šķēle mums pateica, ka Ceļš ir ienācis un vietu jaunajā valdībā vairs nav. Tas tika darīts, lai iznīcinātu Jauno partiju, jo Šķēlem šī partija bija lieka.
– Kāpēc Šķēlem varēja traucēt vēl viena labēja partija valdībā?
– Amati. Lielajām partijām mazās nav vajadzīgas. Bet Šķēlem premjera amatā dzīve nebija viegla, jo jau ar pirmo valdības darba dienu Lembergs strādāja pie tās gāšanas. Daudzi valdības lēmumi netika pieņemti, jo Lembergam bija savi cilvēki TB un Ceļā, kas bija pietiekams spēks Šķēles valdības lēmumu bloķēšanai. Kad Lembergs saprata, ka pienācis laiks rīkoties, tika aktualizēta pedofilijas problēma augstākajos varas ešelonos. Te tika izmantots Ādamsons, kurš kāpa tribīnē un nosauca iespējamo pedofilu vārdus, starp kuriem bija arī Šķēle. Šajā skandālā tika nodarīts ļaunums visai valstij.
Tas, ka pedofilija valstī pastāv, ir skaidrs, bet rodas jautājums, kāpēc Lembergs, kurš diriģēja pedofilijas «atmaskotāju» orķestri, ar to necīnās tagad. Acīmredzot mērķis bija nevis tvarstīt pedofilus, bet gan gāzt Šķēles valdību, kas tika veiksmīgi izdarīts.
Bērziņa valdības cena
– Lembergs arī darīja visu, lai netiktu sastādīta Andra Bērziņa valdība. Šī valdība tika izveidota, lielā mērā pateicoties arī Jaunās partijas skaidrai pozīcijai. Bērziņš pateica: ja viņam nav 51% atbalsta, viņš nemēģinās veidot valdību. Viņam bija vajadzīgs atbalsts arī no Jaunās partijas. Pauls nezināja, ko darīt, jo arī uz viņu tika izdarīts spiediens, lai viņš neatbalsta Bērziņa valdību, bet daži JP biedri tomēr viņu pierunāja, ka ir jāatbalsta.
Otra problēma radās, kad bija jāapstiprina ministru kabinets. Jaunā partija izvirzīja kandidātus amatiem, kuri mums netika piedāvāti – ekonomikas, finanšu, satiksmes ministra amatiem. Andris Bērziņš mums piedāvāja īpašu uzdevumu ministru reģionālās attīstības lietās un tieslietu ministra amatu. Jaunā partija tam negribēja piekrist. Situācija kļuva kurioza – Pauls kopīgi ar Grīnblatu jau gribēja nākt klajā ar paziņojumu, ka JP un TB nepiekrīt šādam valdības spēku sadalījumam. Tad man zvanīja Lībane un teica: ko darīt, tūlīt Pauls ar Grīnblatu nāks klajā ar paziņojumu, ka neatbalsta Bērziņa valdību. Tad es sapratu, ka daži Jaunās partijas biedri izšķir Bērziņa valdības likteni. Pauls nopietnā sarunā tika pārliecināts, ka ir jāatbalsta šī valdība, jo nav labākas alternatīvas.
Tad partijas valdes sēde pieņēma lēmumu par ministru kandidātu izvirzīšanu. Ingrīda Ūdre tika izvirzīta par īpašo uzdevumu ministra kandidāti valsts reformu lietās, tiesa, ar vienu nosacījumu – viņai jānoliek deputāta mandāts, kamēr atrodas šajā amatā, ļaujot deputāta vietu iegūt citam JP biedram. Ūdre gribēja būt gan ministre, gan deputāte. Pārējiem tas nebija pieņemams, tāpēc JP valde pieņēma lēmumu viņas vietā deleģēt Jāni Krūmiņu un nolēma, ka balsojums par valdību ir obligāts – kas nenobalsos par, tiek izslēgts no partijas. Balsojumā visi nobalsoja par, bet viedokļi tomēr palika atšķirīgi. Pauls pēc balsojuma atkāpās no priekšsēdētāja amata. Pēc kāda laika arī Ūdre un Dreimane paziņoja, ka aiziet no partijas. Reāli Jaunā partija palika vienota, sašķēlās tikai
Saeimas frakcija. Tā bija maksa par atbalstu Bērziņa valdībai.
Pret oligarhu varu
Kad Pauls aizgāja, kļuvu par Jaunās partijas priekšsēža vietas izpildītāju un vadīju partiju apmēram gadu. Tad saņēmu priekšlikumu no premjera, ka mēs, deputāti un ministri, varētu iestāties Latvijas ceļā. Taču sapratu – nedrīkstu nodot JP ierindas biedrus, un teicu, ka varam apvienoties tikai kā partijas. Vienošanās netika panākta.
Sarunās ar vairākiem cilvēkiem radās doma, ka ir pienācis laiks uz Jaunās partijas bāzes veidot jaunu, kristīgu politisku organizāciju. Nolēmām nākamajā kongresā deklarēt, ka par pamatu politikas veidošanā jāņem kristīgās vērtības.
– Tika nomainīts arī partijas nosaukums, kļuvāt par Jauno kristīgo partiju (JKP).
– Jā, jo mums bija mērķis konsolidēt kristīgos spēkus Latvijā, tādēļ sākām sarunas par mūsu partijas un Kristīgo demokrātu savienības apvienošanu. Ņemot vērā, ka bija jau izveidojusies Ērika Jēkabsona vadītā organizācija Par garīgo atdzimšanu Latvijā, JKP priekšsēdētājs Guntis Dišlers pēc kāda laika viņam piedāvāja kļūt par jaunās apvienības līderi. Jēkabsons, apspriedies ar saviem tuvākajiem kolēģiem mācītājiem Aināru Baštiku un Jāni Šmitu, nolēma, ka stāvēt malā vairs nedrīkst – valstī ir nepieciešama kristīga politika, un tas jādara nevis divu partiju apvienībai, bet jaunam spēkam, kurš apvienos visus kristīgos spēkus. 25. maijā tika izveidota Pirmā partija, kurā iekļāvās arī cilvēki no JKP un KDS. Pirmās partijas priekšgalā ir mācītāji, kuri ap sevi spējuši saliedēt spēcīgu profesionāļu komandu – tajā ir gan bijušais Krājbankas līderis Arnolds Laksa, gan Briseles žurnālists Oskars Kastēns, gan Limbažu piena vadītājs Dzintars Jaundžeikars, gan Jānis Peters, kurš nolēmis atgriezties politikā. Atšķirībā no citām komandām šai ir spēcīgs mugurkauls un skaidri principi, kurus tā aizstāvēs, jo LPP ir pateikusi, ka uzņemas atbildību ne tikai cilvēku, bet arī Dieva priekšā.
Esam sākuši aktīvu darbu politiskajā dzīvē, lai īstenotu savus galvenos mērķus – veicinātu godīgu un taisnīgu politiku tiesiskā valstī. Es patiešām negribu, lai situācija Latvijā ir tāda pati kā Ventspilī, kur neviens uzņēmējdarbībā neko nopietnu nevar iesākt bez Lemberga svētības. Tāpēc Pirmā partija ir skaidri pateikusi, ka darīsim visu, lai Lemberga un Šķēles savienība, kas noslēgta «uzņēmējdarbības vides sakārtošanas» vārdā, paliktu opozīcijā, lai beigtos nebeidzamā valsts nozagšana.
– Kāda nozagšana?
– Piemēram, Kuģniecības (LK) privatizācija. Kad daži investori par Kuģniecības daļām gribēja maksāt 70 miljonus latu, Lembergs kliedza, ka valsts tiek apzagta. Tagad Kuģniecība par 35 miljoniem ir pārdota Ventspils naftai, kurā valstij pieder 43 procenti, no kuriem tā nav saņēmusi dividendes pēdējo gadu laikā. Tātad par valstij neizmaksātām dividendēm šodien tiek uzkrāta nauda, par kuru tiek nopirkta Kuģniecība. Ja atskaitām šos 43 procentus, iznāk, ka valsts ir saņēmusi tikai 19,5 miljonus latu! Kāpēc pēkšņi klusē Lemberga masu mediji? Kāds ir iebāzis kabatā ne tikai šo 50 miljonu starpību, bet daudz vairāk – zinām, ka Kuģniecības kontos bija vismaz 50 miljoni latu. Protams, Kuģniecībai ir saistības, kredīti, bet jebkurā gadījumā 20 miljoni latu par Kuģniecību – tā nav nauda, tas ir izsmiekls par nabaga tautu. Ar šiem 50 miljoniem, kuri valstij faktiski ir zuduši, varēja daudz palīdzēt gan pensionāriem, gan ārstiem, arī skolotājiem. Situācija ir drūma, tāpēc iesim līdz galam.
– Sākumā taču jūs atbalstījāt Kuģniecības privatizāciju.
– Jā, bet pārdošanu par maksimālo cenu. Sākumā runāja, ka tautai ir jāatprečo sertifikāti, 32 procenti Kuģniecības tika piedāvāti par sertifikātiem. Tauta iegādājās tikai nepilnus sešus procentus, un vairāk nekā 26 procentus ieguva nezināmi investori, kas slēpjas aiz divām bankām. Kas stāv aiz šiem investoriem?
Kad tas notika, Pirmā partija skaidri teica, ka nedrīkst turpināt privatizāciju, jo Latvijas likumdošana nosaka, ka ar 25 procentiem plus vienu akciju uzņēmuma darbību var ietekmēt diezgan radikāli, bloķējot daudzus lēmumus. Līdz ar to nopietnam investoram vairs neinteresē 51 procents, toties tas interesē tos, kuri jau ir ieguvuši šos 26 procentus. Kad tiek nosaukti to cilvēku uzvārdi, kuri pārstāvēs šos 26 procentus, tad tur parādās cilvēki, kas stāv ļoti tuvu gan Ventspilij, gan citiem «varenajiem». Mēs redzam, ka tas ir bijis farss likuma ietvaros. Prasīju Kalvītim, kāpēc LK izsolē tika noteikta maksimālā cena. Viņš atbildēja, ka tas ir privatizācijas modelis. Es uzskatu, ka tā ir valsts apzagšana. Ja kāds rīko izsoli, tad viņš ir ieinteresēts iegūt maksimālo cenu, nevis noteikt cenu griestus. Šis process parādīja, ka Kuģniecības privatizācija ir notikusi, vienojoties diviem oligarhiem. Valsti un tautu nevar padarīt par muļķiem. LPP nesen preses konferencē skaidri pateica, ka Latvijas Kuģniecības privatizācija ir konkrēts valsts nozagšanas piemērs. Taču Lemberga pārstāvētie masu mediji par mūsu viedokli neminēja ne vārda! Tas ir konkrēts piemērs, kas ilustrē patieso mediju «neatkarību».
– Runā, ka Šķēle ir daudzus pārmetis. Vai tas nozīmē, ka viņš to izdarīs arī ar Lembergu?
– Divi plēsoņas vienā krātiņā nevar sadzīvot, bet problēma ir tā, ka vienošanās, iespējams, viņu starpā ir tik spēcīgas, ka, lai gan viņi viens otru nemīl, tomēr sadzīvos. Bieži aprēķina laulības ir daudz stabilākas nekā mīlestības vārdā noslēgtās laulības. Šajā gadījumā aprēķins varētu būt pietiekami liels, un viņi bez mīlestības var arī sadzīvot ilgi.
Gan Lembergs, gan Šķēle ir sapratuši, ka vienam otru apkarot nav izdevīgi, jo abiem tas rada lielus zaudējumus. Apvienojot spēkus, var iegūt Saeimas balsu vairākumu. Tāpēc viņi bija spiesti apvienoties. Rezultāts ir acīmredzams – viss, par ko vienojušies Aivars un Andris, notiek viņiem vēlamajā virzienā.
– Kāds ir piedāvātais risinājums, lai mainītu situāciju?
– Vienīgā izeja ir atstāt oligarhu savienību opozīcijā, nodrošinot, lai nākamā valdība tiktu izveidota no neatkarīgiem, profesionāliem un godīgiem politiķiem. Ir jāpanāk, lai Latvija būtu tiesiska valsts un tai piederošais īpašums tiktu godīgi un profesionāli apsaimniekots, neatkarīgi no tā, vai tas tiks privatizēts vai ne. Piemēram, valstij ir jāatgūst ietekme Ventspils naftā, nodrošinot maksimālu atdevi no valstij piederošajiem 43% akciju, kuras pašlaik valstij nedod nekādu labumu. Valstij ir arī jāvēršas pret tiem, kas to ir apzaguši, piemēram, Kālija parka lietā, kur valsts zaudēja 30 miljonus dolāru. Valstij ir jāatgūst nozagtā nauda. Lai tas notiktu, valdības vadītājiem ir jābūt ar nelokāmu politisku gribu.
– Vai nebaidāties nostāties pret Latvijas «varenajiem»?
– Latvijā ir cilvēki, kas zina daudz, taču baidās par to runāt, rēķinoties ar iespējamām sekām. Bet kas notiks, ja mēs visi klusēsim? Ir pienācis laiks runāt. Ir pienācis laiks salauzt mugurkaulu korupcijas monstram. Esmu pārliecināts, ka būs cilvēki, kuri vairs nebaidīsies no Latvijas «lapsenēm».
– Vai Pirmās partijas vēlme atstāt viņus opozīcijā nav utopiska?
– Nav. Daudzi politiķi, kas ir uz Lemberga āķa, beidzot būs spiesti izšķirties, vai turpināt viņam kalpot. Piemēram, kāpēc Lemberga kontrolētie masu mediji bieži un asi uzbrūk premjeram Bērziņam? Tāpēc, ka liela daļa Ceļa vairs nav viņa kontrolē. Bet ir jāatzīst, ka Bērziņš kā valdības vadītājs diemžēl ne vienmēr spēj ietekmēt visus procesus valstī, jo pastāv Šķēles un Lemberga vienošanās par «uzņēmējdarbības vides sakārtošanu», kas ir daudz spēcīgāka nekā tā vara, kas deleģēta premjeram. Esmu pārliecināts, ka Latvija nav «muļķu zeme» un šajās Saeimas vēlēšanās tauta nobalsos pret oligarhu visatļautību.
Intervija ar A. Šleseru pārpublicēta no žurnāla «Klubs» septembra numura
Par laukumu maksā Latvijas Pirmā partija
